Izcelšanās. 16.gs. gandrīz visās Rietumeiropas zemēs blakus humānismam radās arī spēcīga reliģiska kustība – reformācija. Tās piekritēji centās pārveidot toreizējo katoļu baznīcas iekārtu un mācības. Šie pārveidošanas centieni noveda pie tā, ka Rietumeiropas tautās izbeidzās līdzšinējā reliģiskā vienība. No katoļu baznīcas vairākas zemēs pilnīgi atšķēlās un nodibinājās īpašas – tā saucamās evaņģēliskās jeb protestantiskās baznīcas. Citās zemēs katoļu baznīcai tikai pēc ļoti grūtām cīņām izdevās noturēties līdzšinējā stāvoklī.
Iemesli. Pie reformācijas iemesliem uzskatāmi visi tie dažādie – gan reliģiska, gan arī laicīga rakstura apstākļi, kas tautas dažādās aprindās modināja nemieru ar katoļu baznīcu un cenšanos to pārveidot. Starp galvenajiem iemesliem pieminami šādi:
Katoļu baznīcas formālisms un dažas toreizējās katoļu mācības un ticības paražas. Katoļu baznīca ļoti lielu vērību pievērsa ārējam kulta formām, t. i., ārējam baznīciskumam. Tāpēc tautā varēja nostiprināties uzskats, ka cilvēka pestīšanai vissvarīgākā ir baznīcas noteikto ārējo darbību pildīšana, kā dievkalpojumu apmeklēšana, piedalīšanās baznīcas procesijās, lūgšanu skaitīšana, svētceļojumi, ziedojumi baznīcas vajadzībām utt. Daudzi ticīgie ar to vien nebija apmierināti, bet vēlējās pēc tuvākiem un sirsnīgākiem sakariem ar dievu. Viņi vēlējās, lai baznīcas dzīvē būtu vairāk mīlestības un siltuma, dabiskuma un vienkāršības.
Reformācijas ietekme uz kultūru Eiropas kultūras vēsturē XVI gs ir ļoti nozīmīgs – tolaik sākās reformācijas kustība, kas radikāli ietekmēja ne tikai Romas katoļu baznīcas turpmāko likteni, bet sekmēja daudzu tautu nacionālās kultūras uzplaukumu un sociālo progresu vispār. Par reformācijas galveno cēloni uzskata feodālisma un tā garīgā avota katolicisma stagnāciju, traucējot attīstīties jaunai pasaules uztverei. …