Divas galvenās pieejas reģionālās identitātes konstruēšanai ir – pirmkārt, pieeja no iekšpuses uz āru (inside-out), kuras pamatā ir kultūras integrācija.1 Šī pieeja cenšas attēlot reģionālās robežas, nosakot centru vai centra apgabalu, kur kulturālās iezīmes ir vislīdzīgākās un kultūras sadarbība visintensīvākā, salīdzinājumā ar perifēriju.2 Integrācijas teorijas, kas pamatojas uz reģionu ideju, balstās tieši uz „inside-out” pieeju. Jau 1950. – tajos gados K. Doičs (K. Deutsch) uzsvēra, ka kulturālā sadarbība var būt tik cieša, ka reģions var veidot drošības kopienu.3 Līdzīgu uzskatu pauž arī A. Etzioni (A. Etzioni) skaidrojot reģionu un reģionālo institūciju sadarbību, fokusējoties uz kopējām kultūras iezīmēm, savstarpēju cilvēkresursu, preču, kapitāla un pakalpojumu apmaiņu.4 Tāpat arī B. Sandeliuss (B. Sundelius) identificē sociālo dinamiku kā galveno faktoru reģiona veidošanā.5 Viņš uzsver to, ka kopēja kultūra iedrošina reģiona elites saprast reģionālo vidi.6
Paralēli tam pastāv arī viedokļi, kas reģionu identitātes veidošanā apvieno gan „inside-out”, gan „outside-in” pieejas. Šādu viedokli pārstāv L.J. Kantori (L.J. Cantori) un S.L. Špīgels (S.L. Spiegel).Viņu salīdzinošā analīze iedala visus reģionus, „subordinācijas sistēmās” – viņu terminoloģijā – centrā un perifērijā.7 Viņu interpretācijā centrs ietver valsti vai valstu grupu, kas veido starptautisko politiku reģiona ietvaros; tāpat viņi uzsver starptautiskās sistēmas („uzbāzīgās sistēmas”) ietekmi uz reģionu.8 Šīs abas pieejas apvieno arī B. Buzans (B. Buzan), apskatot drošības kompleksu. Kā viņš uzsver „definējot reģionālo drošību, galvenais elements, kas jāpievieno valstu varas attiecībās, ir draudzība un naidīgums.…