Ievads
Paradīze, elle, reinkarnācija vai arī tukšums un beigas. Cilvēki vienmēr ir domājuši par to, kas viņus sagaida pēc nāves. Vai ar nāvi viss beidzas jeb tā ir pāreja mūžībā, vai varbūt tas ir starpstāvoklis starp vairākām dzīvēm? Precīzu atbildi uz šo jautājumu mums nekad neviens nespēs sniegt, tieši tāpēc šis jautājums vienmēr nodarbinās cilvēku prātus. Un kamēr pastāvēs cilvēks, tik mēr jautājums par „pēcnāves dzīvi” paliks aktuāls.
Reinkarnācija piedāvā cerību. Ja mēs šajā dzīvē kaut ko salaidīsim grīstē, mums būs iespēja vēl kaut ko labot. Taču pat tie, kas tic reinkarnācijai, atzīst, ka vairums cilvēku savas iepriekšējās dzīves neatceras. Kā tad lai mēs mācāmies no savām pagātnes kļūdām, ja tās neatceramies? Līdz ar to mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal. Ja paraugāmies uz cilvēces vēsturi, diez vai mums ir pamats cerēt, ka kādā no nākamajām dzīvēm visas kļūdas tiks izlabotas.
Reinkarnācija it kā nodrošinot taisnīgumu. Pēc karmas likuma (nemaināms un bezpersonisks Visuma darbības likums) mēs dabūjam to, ko katrā dzīvē esam nopelnījuši. Mūsu labie un sliktie darbi rada labas un sliktas sekas, kas pāriet no vienas dzīves uz otru. Pēc karmas likuma netaisnīgu ciešanu neesot, jo neviens nav nevainīgs. Visas ciešanas ir pelnītas sliktas karmas dēļ. Mazulis, kas piedzimst bez kājām, sieviete, kuru izvaro, ir to pelnījuši. Mēs visi nesam līdzi savu karmu katrā nākamajā dzīvē. Nav žēlastības, nav piedošanas. Šīs ne tikai nav labas ziņas tiem, kurus moka sirdsapziņa, bet karma konfliktē arī ar mūsu morālo izjūtu, proti, ka pastāv arī nepelnītas ciešanas, kas prasa, lai mēs tām justu līdzi un tās atvieglotu.
Pētījuma hipotēze - reinkarnācija pastāv civilizācijas vēsturē līdz pat mūsdienām.
Pētījuma mērķis - izpētīt materiālu par reinkarnāciju vēsturiskā attīstībā un uzzināt cilvēku viedokli par to.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izanalizēt literatūru par reinkarnāciju vēsturiskā aspektā;
2. sniegt teorētisku ieskatu par zinātnisko viedokli;
3. veikt vidusskolas posma skolēnu anketēšanu;
4. izstrādāt secinājumus.
Pētījuma metodes:
1. Literatūras analīze;
2. atbilstoša kino analīze;
3. aptaujas.
Zinātniski pētnieciskais darbs sastāv no trim daļām. Tā pirmajā daļā sniegts pārskats par reinkarnāciju vēsturiskā aspektā, tā tiek izskatīta dažādos laika posmos un dažādās reliģijās, kā arī senajos filozofiskajos rakstos.
Otrajā daļā tiek izskatīti mūsdienu atgadījumi, kuri spilgti norāda uz to, ka reinkarnācija, kā reāla parādība, tomēr eksistē. Kā arī tiek analizētas skeptiķu alternatīvās versijas un izklāstītas slavenā zinātnieka un pētnieka domas par reinkarnācijas fakta pierādīšanu.
Trešā daļa iepazīstina ar teoriju par veco traumu projekciju tā saucamajā „jaunajā” ķermenī. Kas stāsta par iepriekšējās dzīvēs gūtajām rētām, kā arī atklāj mums „iedzimto plankumu” noslēpumu.
1. Reinkarnācija senajā induismā
Dvēseļu pārmiesošanās, neabšaubāmi, ir viens no galvenākajiem induisma aspektiem. Gluži tāpat kā citās dharmisko reliģiju sistēmās, dzimšanas un nāves nepārtrauktā saikne, tiek pieņemta kā dabas visparastākais fenomens. Induismā, ivīdija, jeb indivīda necienīgā un pienācīgi neizkoptā attieksme pret savas dvēseles īsteno dabu, noved pie saplūšanas ar jauno ķermeni un matēriju, saplūšana, kas uztur un atbalsta tajā velmi palikt karmas un pārmiesošanās rinķveidīgajā nepārtrauktajā kustībā.
Pirmo reizi dvēseles spēja pārmiesoties tiek minēta Vēdās – pašos senākajos induisma rakstos. Pēc visu pieņemtā viedokļa, vissenākajā no Vēdām – Rig – vēdā, reinkarnācijas doktrīna nav manāma. Tomēr, neskatoties uz to daudzi zinātnieki norāda uz viņu pieņemto faktu, ka tajās tomēr ir saskatāmi noteikti dvēseļu pārmiesošanas teorijas elementi. …
