Gaisma ir viena no mīklainākajām parādībām Visumā, un 19. gadsimta beigās fiziķi atklāja, ka arī gaismas ātrums ir liela dīvainība. Divi amerikāņu astronomi, Alberts Maikelsons un Eduards Morlijs, veica eksperimentu, kas pierādīja, ka gaismas ātrums vienmēr ir nemainīgs. Gan Zeme, gan Saule un zvaigznes kustas , tātad gaismas ātrumam vajadzētu variēties. Viens no svarīgākajiem Ņūtona likumu principiem ir tas, ka ātrumu var saskaitīt un atņemt. Tomēr šādu gaismas ātrumu atšķirību nevaram ieraudzīt. Tas vienmēr ir vienāds. Tas nesaskanēja ar Ņūtona likumiem.
Viens no tiem, kas par to visvairāk lauzīja galvu, bija Alberts Einšteins – visslavenākais no visiem zinātniekiem. Strādādams patentu birojā, Einšteins radīja aizvien jaunas un jaunas formulas, kas aprakstīja dabā notiekošo. Viņš formulas apkopoja zinātniskā teorijā par dabu un 1905. gadā ar šo teoriju pirmo reizi iepazīstināja savus kolēģus rakstā „Par elektrodinamisko ķermeņu kustību”. Tajā izklāstītā teorija tagad pazīstama kā „Speciālā relativitātes teorija”. Rakstā daudz kas bija pretrunā ar to, kam tajā laikā ticēja lielākā daļa zinātnieku. „Ne tikai tas vien ir tiesa, ka gaisma vienmēr saglabā nemainīgu ātrumu,” rakstīja Einšteins. Gaismas ātrums patiesībā ir augstākā ātruma robeža mūsu Visumā. Nav iespējams lidot ātrāk par 300 000 km/s. Einšteina aprēķini pierādīja arī to, ka cietai matērijai lidot ar tādu pašu ātrumu, kāds ir gaismai, nav iespējams. Jo, kad tā sasniedza patiesi lielu ātrumu, notika kaut kas dīvains.
…