Dažādība un sašķeltība ir viena no raksturīgākajām XX gadsimta kultūras iezīmēm. Tas vērojams arī zinātnē, piemēram, zinātniskā pētniecība ir ļoti specializējusies. Iepriekšējo gadsimtu vispusīgie ģēniji ir zuduši; zinātnieks vairs neorientējas pat visos savas nozares pētījumos, bet pārvalda tikai zināmas šauras nozares. XIX un XX gadsimta zinātnes attīstība raksturīga ar to, ka nepiekāpīgi apšaubījusi vecās teorijas, pierādījusi pretējo un radījusi pavisam jaunus atklājumus.
Vācijā dzimušais fiziķis Alberts Einšteins (1879 – 1955) sāka apšaubīt teorētiskās nostādnes un XX gadsimta sākumā nāca klajā ar relativitātes teoriju, kurā pierādīja, ka kustība un masa ir relatīvas [no apstākļiem vai aplūkojuma viedokļa atkarīgs pretmets absolūtam], nevis absolūtas [neatkarīgas, pilnīgas, galīgas] un ka matērija, laiks un telpa ir savstarpēji atkarīgi. Teorijai ir divas daļas – speciālā relativitātes teorija (1905) un vispārīgā relativitātes teorija (1915).
Speciālā relativitātes teorija. Sākdams ar pieņēmumiem, ka 1) visiem novērotājiem, kam nav kustības paātrinājuma, dabas likumi ir vienādi un 2) gaismas ātrums nav atkarīgs no gaismas avota kustības, Einšteins nonāca līdz atziņai, ka novērotājam, kura atskaites sistēmā divi notikumi notiek katrs citā vietā, laika intervāls starp tiem ir lielāks nekā novērotājam, kura atskaites sistēmā abi notikumi notiek vienā vietā.
Vispārīgā relativitātes teorija. Telplaika ģeometriskās īpašības ir iedomājamas kā tādas, ko ar masu apveltīta ķermeņa klātbūtne vietēji modificē [daļēji pārveido, piešķir citādu formu]. Planētas orbīta ap Sauli (trīsdimensiju telpā skatīta) nav nekas cits kā tās dabiskā trajektorija [nepārtraukta līnija, ko apraksta kustībā esošs punkts, fizikāls ķermenis] modificētā telplaikā; atsaukties (kā darīja Izaks Ņūtons) uz gravitācijas [ķermeņu savstarpējā pievilkšanās] spēku, kas nāk no Saules un iedarbojas uz planētu, nav nekādas vajadzības. Pēc Einšteina teorijas iznāca, ka planētu orbītas ir mazliet citādas, nekā to paredz Ņūtona teorija, kas arī apstiprinājās. No jaunās teorijas arī izrietēja, ka, gaismai ejot gar masīvu ķermeni, tās stars liecas, jo ķermenis iedarbojas uz vietējo telplaiku.…
