Ievads.
Lai arī dzīvojam Rietumu pasaulē, kur, galvenokārt, ir izplatīta kristietība, pēdējā laikā lielu popularitāti ieguvušas Austrumu reliģijas, tostarp arī budisms. Daudzus cilvēkus šī reliģija aizrauj, jo tā nespiež ticēt kaut kam pārdabiskam (piemēram, Dievam). Taču citus piesaista mūžīgās pārdzimšanas ideja, kas būtībā ir visas budisma koncepcijas pamatā.
Kas ir budisms? Pats Buda izmantoja vislabāko aprakstu. Mācības 1500 gadus ilgās pastāvēšanas laikā Indijā tā saucās Dharma (tas ir ceļš uz nirvānu, šķietami personīgs dinamisms, kas dzīvei piešķir iekšējo spēku un kvalitāti. Buda runāja par dharmu kā par mīlestību un mācīja, ka reliģisko dzīvi veido draudzība kopā ar mīlestība. Draudzība kopā ar mīlestību ir tās, kas ļauj uzsākt un turpināt Cildeno astoņposmu ceļu), bet turpmākajos 1000 gados Tibetā to sauca par Čjo. Abi nosaukumi nozīmē- kāds viss ir patiesībā. Izpratne, kāds viss ir patiesībā, ir atslēga uz vispilnīgāko laimi. Pats Buda ir skolotājs, paraugs, aizstāvis un draugs. Viņa palīdzība dod iespēju būtnēm izvairīties no ciešanām un nonākt pieaugošas svētlaimes stāvoklī, vienlaikus atbrīvojot un vedot uz Apskaidrību citus .
Budisms ir senākā no trijām pasaules (kristietisms, islāms, budisms) reliģijām, kas radies Indijā 6.-5. gs. p.m.ē. Tas izplatīts ne tikai Indijā, Ķīnā, un Japānā, bet arī Birmā, Taizemē, Laosā, Kampučijā, Vjetnamā, Indonēzijā, kā arī Sibīrijas burjatu, kalmiku un tuviešu vidū. Šī reliģija ir Indijas garīgās kultūras bagātību krātuves dārgakmens. Tā radās Gangas upes centrālajā līdzenumā, nedaudz uz dienvidiem no Himalajiem, kur sniegotais krāšņums ir cilvēces garīgo meklējumu simbols. Gadsimtu gaitā budisms ir nonācis daudzās citās zemēs un līdz ar to pārņēmis dažādas vietējās tradīcijas; tā attīstība piedzīvojusi daudzus aizraujošus pavērsienus, bet indiskie elementi tajā vienmēr bijuši galvenie un būtiskākie. Budisms radās no alternatīvas un diezgan atšķirīgas reliģiskā virzības, kuras sākotne meklējama jau pirms āriešu iebrukuma. Tā ir sena jogas tradīcija, kurai sākumā nebija ne priesteru, ne oficiālu pastāvēšanas formu un kurai visvairāk uzsver tiešu, individuālo dzīves noslēpumu izpratni.
Senās Austrumu reliģijas pamatā ir spēka nelietošana, līdzcietība un žēlsirdība. Tās mērķis ir apskaidrība, kas noslēdz piedzimšanas un pārdzimšanas loku un ļauj sasniegt nirvānu jeb burtiskā tulkojumā izdzīšanu vai absorbēšanos kosmosā.
Budisma mērķis nav nodrošināt pēc nāves pieeju kādai mūžīgai debesu valstībai. Tiek uzskatīts, ka pastāv dievu debesis un virs tām vēl daudz smalkāki hierarhiski svētlaimes stāvokļi (dhjānas), kurus iespējams sasniegt ar jogas mācību palīdzību. Buda meklēja izeju- galīgu un pilnīgu atbrīvošanos no cikliskās esamības; glābiņu no samsāras uz visiem laikiem, lai vairs nebūtu jāpakļaujas pārdzimšanai un visām no tās izrietošajām nelaimēm. Tā ir atbrīvošanās. Mokša, apskaidrotība, nirvāna.
Mācoties budismu, cilvēks iepazīst sevi un savu prātu. Budisms nekoncentrējas uz kādu pārdabisku būtni, bet vairāk uzsver praktisko pieeju, piemēram, kā vadīt savu dzīvi, kā pielietot savu prātu, kā dzīvot mierīgu un veselīgu ikdienu- budisms vienmēr uzsver pieredzi un tās zināšanu-gudrību nekā kādu dogmatisku uzskatu. Lamas uzskata, ka Budas mācība drīzāk ir filosofijas, zinātnes vai psiholoģijas plāksnē.
Ārēja, zinātniski tehnoloģiska attīstība vien nevar apmierināt cilvēku vēlmes un atrisināt emocionālās problēmas, bet Budas mācība izskaidro cilvēka īpatnējo garīgo potenciālu un viņa lielās, apslēptās prāta spējas. Iepazinušies ar budismu, cilvēki mācās izprast, kas viņi īsti ir un kā veidot prāta spējas tālāk, nevis uzskatīt šo mācību kā pārdabisku un netveramu ticības sistēmu.
Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir ticīgs vai neticīgs, ir svarīgi zināt, kā darbojas prāts. Ja tas netiek izzināts, cilvēks pieņem, ka ir garīgi vesels, lai gan patiesībā apziņā ir dziļi iesakņojušās negatīvas emocijas, kas ir īstais cēlonis psiholoģiskām slimībām. Tādēļ ir vajadzīga tikai maza ārēja pārmaiņa, kāda niecīga neveiksme, un dažās sekundēs cilvēks kļūst uztraukts. Tas norāda, ka cilvēka prāts ir satricināts. Kādēļ? Tādēļ, ka šī būtne ir pilnīgā maņu pasaules ietekmē, akli pieķērusies lietām, kuru vada neziņa, kas ir pamatcēlonis visām problēmām, proti, ka netiek atklātas prāta īpašības un darbība.
Ja cilvēks nepazīst paša prātu, tad nepatiesie un neīstie priekšstati un izpratne neatļaus redzēt īstenību. Neviena reliģija nav pret to, ka cilvēks cenšas noskaidrot pats savu dabu, bet pārāk bieži reliģiozi cilvēki nododas savas reliģijas vēsturei vai filosofijai, ignorējot savu pašreizējās eksistences stāvokli. Viņi nelieto savu reliģiju, lai sasniegtu tās īstos mērķus- glābšanu, atbrīvošanu, iekšējo brīvību, mūžīgo laimi un prieku, bet izlieto to intelektuālām nodarbībām, it kā tā būtu kāda materiāla vērtība.
Tātad budisms- reliģiski filosofiska mācība, kuru daudzi kultūras vēsturnieki uzskata par pilnīgāko Austrumu gara iemiesojuma formu. Turklāt tā ir pirmā pasaules reliģija, kas tiecas pārvarēt nacionālās un valstiskās robežas, uzrunājot jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa, tautības vai piederības kādai sociālajai grupai. Taču budisms, kļūstot par kultūras formu, aptver visas cilvēciskās esamības jomas, iekrāso pasaules redzējumu un nosaka dzīvesveidu, sākot no zemes apstrādes līdz tiesiskajai domāšanai, poēzijai un mākslai.
…
