„Reliģija ir ticība pārdabisku spēku (tievai vai dievu, garu vai eņģeļu utt.) esamībai”.1
„Reliģija ir nojēgumos par visa pastāvošā kārtību dibināta un simbolu sistēmās tālāk nododama cilvēku attieksme pret svēto, tā pielūgsme, bijība pret to”.2
Terminu reliģija var definēt daudz un dažādos veidos, taču pamatideja ir viena: tā ir ticība kaut kam, pielūgsme un bijība pret to. Katra zinātne reliģiju pēta no sava skatupunkta. „Sociologi uzsver reliģijas ideju sociālajā aspektā. Viņuprāt reliģija piedāvā vienotu pasaules uzskatu. Tā piešķir cilvēka dzīvei mērķtiecību un jēgu”.3
Par reliģiozitāti socioloģija uzskata kādas personas vai grupas ticības piekopšanas intensitāti un patstāvīgumu. Tās pakāpi nosaka pēc līdzdalības reliģiskajās organizācijas un pēc reliģiskos pakalpojumu izmantošanas.
Teorijas par reliģiju.
Funkcionālisma teorija: Dirkems – reliģija ir funkcionāla sabiedrībai, jo tā stiprina sociālās saites starp cilvēkiem, radot sociālo vienotību un integrāciju. Galvenā reliģijas funkcija ir personas identitātes piešķiršana. Caur reliģiju cilvēki ir spējīgi pārspēt savu identitāti un redzēt sevi kā daļu no grupas. Viņaprāt, reliģija saista indivīdus sabiedrībā, kurā tie dzīvo, nodibinot kolektīvo apziņu – vērtības, kas ir kopīgas visai kopienai vai sabiedrībai un kas sniedz cilvēkiem kopības sajūtu.
Simboliskās interakcijas teorija – redz reliģiju kā sociāli strukturētu vērtību sistēmu; nozīmju sistēmu, kas definē un atklāj kāda sociālo piederību un domāšanas veidu. Reliģijai ir arī liels emocionālais potenciāls: emocionālā kontrole un ekspresija. Tā definē, kādas emocijas ir un kādas nav pieļaujamas;…
