IEVADS
Pašreizējā laika posmā Latvijas baznīcās un citās reliģiska rakstura pulcēšanās vietās ir vērojams arvien pieaugošs cilvēku pieplūdums. Ekonomiskie apstākļi, kas to veicina ir saprotami un šāda tendence nav jaunums cilvēces vēstures gaitā. Virspusēji raugoties un tēlaini izsakoties, varētu spriest, ka valsts cilvēkus ir nospiedusi uz ceļiem un baznīca palīdz viņiem piecelties. Tāds skarbs valsts un baznīcas attiecību raksturojums, bet vai vienīgais, un kādas ir citas šo abu institūciju sadarbības formas, ņemot vērā, ka, tāpat kā valsts institūciju, tā reliģisko organizāciju pamatuzdevums ir veicināt cilvēces kopējo labumu?
Reliģisko organizāciju likuma 5.panta 1.daļā noteikts, ka: „Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos” . Kas ir šīs reliģiskās organizācijas pēc būtības, kā vārdā tās darbojas, kādas valsts funkcijas tās veic un kādus līdzdalības veidus tās īsteno, to izpētīt un īsumā formulēt ir šī referāta mērķis. Tēmas satura rādītājs precīzāk uzrāda darba uzdevumus.
Tēmas izklāsts balstīts uz dažādu literatūras avotu apskati un analīzi, piemēram, Latvijas Republikas Satversmi, Reliģisko organizāciju likumu, Sabiedriskā labuma organizāciju likumu, likumu „Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu”, Latvijas evaņģēliski luteriskās un Pareizticīgās Baznīcas likumiem un vēl citiem normatīviem aktiem, kuros izteikts valsts un baznīcas attiecību tiesiskais regulējums, kā arī uz citu autoru darbiem, publikācijām un interneta informācijas resursu izpēti šajā jomā. Skatījums uz valsts un reliģisko organizāciju vai baznīcas attiecībām lielā mērā formējies arī pamatojoties uz autores pieredzi darbojoties vienā no šādām reliģiskām kustībām – Kānas ģimeņu brālībā .
Tēmas izvēle un aktualitāte sakņojas ne vien apstāklī, ka nemitīgo pārmaiņu un nedrošības pārņemtie cilvēki meklē patvērumu baznīcā, bet arī autores personiskā atziņā, par piederību mūsu valstij, konkrētai reliģiskai organizācijai un vēlmi līdzdarboties valsts veidošanā .
Precizējot tēmas saturu, vēlos norādīt, ka aprakstot valsts pārvaldes institūcijas un to darbību pielietošu apzīmējumu „valsts”. Tāpat tekstā nereti tiks lietots termins „baznīca”, ar to domājot reliģisko organizāciju kristīgo daļu, tās ir Civillikuma 51. pantā minētās un par „tradicionālām” dēvētās kristīgās konfesijas Latvijā. Bet aprakstot reliģisko organizāciju darbības piemērus, pārsvarā balstīšos uz Romas katoļu baznīcas aktivitātēm un līdzdalību valsts pārvaldes jomā.
…
