Rembrants van Reins (1606 -1669) - holandiešu gleznotājs, viens no slavenākajiem māksliniekiem pasaulē. Uzgleznojis vairāk nekā simt pašportretu. Visu mūžu bija un palika brīvs mākslinieks, nekalpodams nevienam. Nomira nabadzībā.
Izdaudzinātākie darbi: „Pazudušā dēla atgriešanās”, „Danaja”, „Pašportrets ar Saskiju klēpi”, „Naktssardze”, „Flora”, „Hendrikjes Stofelas portrets”, „Virsāvija” u. c.
Rembranta darbi, neatkarīgi no sižeta un vēsturiskā konteksta, vienmēr pauduši vispārcilvēciskas jūtas un pārdzīvojumus, aicinājuši meklēt mūžīgās un nemainīgās vērtības, jebkuram cilvēkam tie ir tuvi un saprotami. Šī dižā holandieša māksla nepazina robežu, jo, kā rakstīja Ežēns Fromantēns, viņš bija „vienīgais meistars, gan savā dzimtenē, gan visās zemēs, savā laikā un visos laikos”. Par viņu sarakstīts tūkstošiem grāmatu – zinātniskas, kur līdz katram sīkumam analizēti dižā gleznotāja darbi, un mākslinieciskas, kurās viņa biogrāfijas patiesie dati savijas ar izdomātiem. Tur, kur autoriem trūka dokumentu un laikabiedru atmiņas, viņi lika runāt Rembranta dzīves un daiļrades mēmajiem lieciniekiem – viņa darbiem. Un kā jau jebkura ģeniāla persona, šis dižais gleznotājs arī šodien paliek līdz galam nesaprasts, mīklu pilns un neaizsniedzams. Tāpēc arī mūsdienās joprojām aktuāls ir Fromantēna sacītais, ka „Rembranta dzīvē, līdzīgi kā viņa glezniecībā ir daudz ēnu un tumšu nostūru”
Cik savādi, ka tik apdāvinātam, neapšaubāmi Dieva dzirksts skartam māksliniekam šajā saulē bija lemts baudīt slavu un atzīšanu tikai īsu laiku! Īsto atzīšanu viņš guva pēc nāves. Tāda likteņa rīcība liekas gaužam netaisna, un tomēr... Šķiet, tai bijis arī savs iemesls- no cita redzespunkta raugoties.
1606. gada 15. jūlijā Leidenes dzirnavnieka Harmensa van Reina ģimenē piedzima astotais bērns, kuru nosauca par Rembrantu... Jau agrā bērnībā viņš pārsteidza tuviniekus ar neredzēti talantīgiem zīmējumiem. Rembranta tēvs, intuitīvi juzdams jaunākā dēla apdāvinātību, nežēloja līdzekļus viņa apmācībai. Vispirms puisēnu atdeva latīņu skolā, bet no 14 gadiem viņš iestājās Leidenes universitātē un sāka apgūt teoloģiju, kā arī tiesību zinātnes, taču nesabija tur pat gadu. No četrpadsmit gadu vecuma viņš sāka ņemt gleznošanas stundas - sākumā dzimtajā pilsētā, pēc tam - Amsterdamā. Mācījās pie mākslinieka Jākoba Traksona van Svānenburga, pie kura palika trīs gadus, vēlāk - pie Pītera Lastmana. Apguvis gleznošanas māku, viņš atgriezās dzimtajā vietā, kopā ar draugu Janu Līvensu ierīkoja darbnīcu un sāka strādāt, radīdams gleznas - citu pēc citas. Leidenes apkaimē ātri izplatījās runas par talantīgo mākslinieku. Šis jauneklis spēja gleznot bez iepriekšējiem uzmetumiem ar zīmuli un skicēm, strādājot bieži aizmirsa gan par ēdienu, gan miegu - māksla bija viņu pārņēmusi savā varā. Neparastā atmiņa un pārsteidzošās darbaspējas drīz vien padarīja viņu slavenu. Kāds ģeniālā mākslinieka laikabiedrs - K. Heigenss liecina, ka reti kad redzējis tādu cītību un neatlaidību, kāda piemitusi abiem iesācējiem. Pēc tam viņš neizpratnē izteica izbrīnu, kādēļ šie jaunie censoņi nav devušies tradicionālajā ceļojumā uz Itāliju. Rembrants atrunājās, ka viņam neesot laika, un apgalvoja, ka iepazīt itāliešu mākslu varot arī Holandē.…
