Filozofijas jautājumu risināšanā viņi izmantoja antīko filozofu tradīcijas dialektikā, taču bieži vien ar to nepietika.
Ar tādām pašam problēmām saskārās arī skeptiķi, kas bija parādījuši teoloģijas un sholastiskās filozofijas dogmu pretrunību un pamatojuma trūkumu, taču šo uzskatu paudēji pamatā bija humanitāras ievirzes teorētiķi, kurus neinteresēja dabaszinātnes. Pie tam viņi neuzticīgi izturējās pret jebkuru apgalvojumu , kurš pretendēja uz kategorismu un neapgāžamību.
Tāpēc turpmākai zinātnes attīstībai bija nepieciešams tāds izziņas metožu kopums kurš nodrošinātu iespēju apkopot vienā sistēmā daudzās atsevišķo zinātņu gūtās atziņas, vienlaicīgi novērtējot to ticamību un pamatojumu pareizību.
XII gs. sākumā Frēnsiss Bēkons izstrādāja metodi, kura balstījās tikai uz pieredzi, vērojumiem, eksperimentiem. Apkopojot visu šo informāciju, pēc F.Bēkona uzskatiem, varēja rast atbildi uz jebkuru jautājumu. Šīs metodes trūkums bija tāds, ka nav iespējams tikai balstoties uz pieredzi skaidrot pasaules likumsakarības, jo subjekta, kā arī visas sabiedrības pieredze aptver tikai nelielu daļiņu no Visuma. Pie kam šī pieredze ir veidojusies dažadu laiku un uzskatu ietekmē, un nav kritēriju pēc kuriem var noteikt katras pieredzes ticamības pakāpi.
Otro izziņas virzienu radīja Renē Dekarts. Šo virzienu mēdz dēvēt par racionālisma virzienu.
Grūti teikt , kas tieši lika Dekartam šaubīties par pastāvošo zinātnes metožu pareizību, taču fakts ir tas, ka ideālas izziņas metodes meklējumiem viņš veltija visu savu mūžu.
Turpmāk darbā sīkāk tiks izskatīti viņa uzskati, pamatojoties tieši uz viņa darbu
“ Pārrunas par metodi”, kuru viņš sarakstīja laikā no 1635 līdz 1636. gadam.
…
