16.gs. sākumā Anglija ieņēma svarīgu vietu Eiropas internacionālajā politikā. 1534. gadā tā galīgi atdalījās no Romas katoļu baznīcas un lielāku politisko uzmanību pievērsa citām protestantiskajām zemēm. Karaliene Elizabete I bija liela katoļu baznīcas pretiniece un tādēļ izrādīja īpašu interesi par Nīderlandes neatkarības cīņām ar katolisko Spāniju. Anglijas ģeogrāfiskā noslēgtība bija labvēlīga atšķirīgas kultūras attīstībai.
Mākslā ievērojamu vietu ieņēma, piemēram, vācu mākslinieka Hansa Holbeina Jaunākā gleznotie portreti, kurus viņš darināja pēc Henrija VII pasūtījuma. Daudzi autori ietekmējās no Holbeina izsmalcinātās mākslas, bet ietekmējoties diemžēl paši neradīja neko īpaši ievērības cienīgu, ja nu vienīgi brīnišķīgās miniatūras, kurās tiešām var saskatīt gan renesanses iezīmes, gan arī ārzemju mākslinieku ietekmes. Tajos parādījās Šekspīra varoņu melanholiskais dzejiskums. Literatūra Anglijā attīstījās daudz straujāk nekā tēlotāja māksla. Tās uzplaukumu būtiski ietekmēja grāmatu iespiešanas tehnoloģija, kas jau 15. gs beigās bija pazīstama visā Eiropā. Humānisma attīstību Anglijā ietekmēja Erasms Roterdamietis (Nīderlande), kurš Kembridžas Universitātē sadraudzējās ar seru Tomasu Moru. Erasma ietekmē Mors uzrakstīja “Utopiju”, kurā jūtama spēcīga Platona ideju ietekme. Daudzus autorus sajūsmināja Petrarkas dzeja, citi ietekmējās no Kastiljones “Galminiekā” paustajām idejām, jo tās bija īpaši tuvas Anglijas galmam un šķiet dzīvas tur vēl šodien. Tomēr lielākie renesanses sasniegumi literatūras jomā ir saistāmi tieši ar drāmas attīstību. Angļu drāmas klasiskais paraugs ir Senekas latīņu traģēdijas un Terencija komēdijas.
…
