Laiks, kad mūzikā valda renesanses stils, ir apmēram 1400.g. – 1600. gadi. Renesanses sākums ir apmēram 1324. gads, kad Filips de Vitri uzraksta traktātus ar nosaukumu „Ars nova”, kurā izklāsta jauno domāšanas veidu. 1597. gadā Džakopo Peri (Jakopo Perri) uzraksta muzikālu drāmu „Dafne” (operas žanra dzimšanas gads). Opera ir vadošais žanrs baroka laikmetā. 1600. gadu var uzskatīt par jaunā mūzikas laikmeta sākumu. Pats vārds renesanse tulkojumā no latīņu valodas nozīmē atdzimšana (renesans). Tas ir laiks, kad atdzimst antīkās kultūras idejas, jo pirms tam, viduslaikos, baznīca bija iznīcinājusi visu, kas bija sasniegts antīkajā kultūrā. Baznīcā galvenais bija Dieva vārds un mūzika tam visam bija tikai pakārtota. Renesansei ir raksturīgs humānisms jeb cilvēciskums. Centrā ir cilvēks un tā garīgās vērtības. Jaunais mūzikas laikmets iegūst nosaukumu Ars nova. Renesanses laikā iepriekšējais domāšanas veids tika uzskatīts par nežēlīgu un necilvēcisku, to sauca par Ars antiqua – seno mākslu. Arī garīgā mūzika tiek vērsta uz publiku. 19. gadsimtā komponisti sāk piedomāt pie teksta. Šajā laikā notiek atgriešanās pie sākotnējām garīgās mūzikas tradīcijām uz Denesamses, Palestrīnas, Bruknera, daiļradi. Šādu virzienu mūzikā sauc par ceciliānismu.
Šim laikmetam raksturīgs:
1) Cilvēciskums visos iespējamajos veidos, komponisti visu rada pielietojot un apjūsmojot visas labākās cilvēka īpašības.
…