1. Eiropa ceļā uz Renesansi
Lai labāk izprastu klutūras izpausmes renesansē un humānismā, no sākuma ir jāiepazīstas kā eiropieši nonāca pie šīm idejām.
Baznīca savas pastāvēšanas pirmajos gadsimteņos bija paguvusi uzsūkt sevī ievērojamu daļu vēlīnākās antīkās pasaules kultūras atlieku, kā garīgo, tā arī materiālo. Baznīca bija uzglabājusi latīņu valodu. Lai uzturētu savas zināšanas, garīdzniecība neskatoties uz pretrunību, turpināja lasīt un uzglabāt Romas autorus.
Jaunās ģermāņu tautas, kuru ierašanās civilizētās Eiropas robežās uzsāk viduslaiku posmu, bija jau pa daļai iespaidotas no vēlīnākās antīkās kultūras elementiem. Nodibinot pašas savu valsts iekārtu, nemitējās iespaidoties no Romas varenības arī pēc viņas krišanas. „Par civilizācijas propogandas centru arī šinī jaunajā Eiropā pa vecam paliek tā pati Roma, tikai senāta un imperatoru vietā tagad ir pāvesti un leģionu vietā darbojas mūki” (Mignet).
Feodālā sistēma un ārkārtīgi stingrā beznīcas autoritāte bija tās divas lielās saites, kurās bija iekalta viduslaiku Eiropas tautu dzīve. Zem viduslaiku sloga Eiropas tautām vajadzēja lēnām nogatavoties un viduslaiku kultūras attīstībā pienākt momentam, kad jaunu, daudz brīvāku dzīves formu tieksmes neatlaidīgi spiedās uz āru. Šās tieksmes vienā un tanī pat laikā politiskā un garīgā dzīvē vispirms parādījās Itālijā un viņu parādīšanās apzīmē arī renesanses sākumu. [1, 10.-11. lpp.]
…