Renesanses laika filozofiskā doma veidojās kā pretstats viduslaiku sholastikai. Šis laiks raksturīgs ar to, ka pavēra cilvēkiem plašākas iespējas sevis apliecināšanā. Tika radīti brīvāki apstākļi, un tas izskaidrojams arī ar to, ka ticībai šajā laikā vairs nebija tik liela ietekme kā viduslaikos, kad visa pamatā bija Dieva vārds.
Renesansi var raksturot arī kā "atdzimšanas" periodu, jo godā tiek atkal celti antīko autoru darbi, kuriem viduslaikos nebija vērtības. Baznīca nicināja antīko autoru darbus un centās tos iznīcināt pavisam, taču tas neizdevās, jo no antīko autoru darbiem klosteru skolās jaunie garīdznieki apguva latīņu valodu. Tieši Itālijā antīkās kultūras tradīcijas bija visspēcīgākās.
Dante un Petrarka, kā arī citi tā laika dzejnieki un rakstnieki, kas darbojās 13. un 14. gadsimtā, bija tie, kas pirmie pavēra ceļu uz jaunajiem laikiem un radīja renesanses iedīgļus. Viņi prata atklāt ceļu jaunai domu attīstībai.
Renesanses rašanos garīgajā dzīvē sekmēja izglītības attīstība, dabaszinātņu sasniegumi, humānisms un brīvdomība. Renesanses laikmeta filozofijai ir panteisma raksturs. Tas izskaidrojams ar to, ka šī laikmeta domātāji Dieva būtību saskata dabā un uzskata, ka tās noslēpumus ir iespējams izzināt.
Renesanses periods rada pagriezienu cilvēka izpratnes jēdzienā, kā arī filozofiskajos uzskatos. Cilvēks vairs nav nostādīts cietēja lomā, bet ieņem gandrīz Dieva vietu, jo viņš ir tas, kas nosaka savu rīcību, un viņa spējās ir paveikt to, ko viņš vēlas.
Baznīcas autoritāte krasi samazinājās, jo cilvēki saprata, ka vairums baznīctēvu izmanto tautu, lai gūtu sev materiālu labumu. Šis laiks un tā filozofiskās idejas ir daudz devušas tautu attīstībai un to domu gaitai.
15. gs. izveidojās jauna kultūras sistēma. Kopš 19. gs. vēsturnieki to dēvē par renesansi." Renesanse " nozīmē atdzimšana. Šī jaunā kultūra izpaužas kā antīko vērtību "atdzimšana". Tā veidojas kā pretstats viduslaikiem.
Renesanses laikmetā galveno lomu ieņēma cilvēks nevis Dievs - veidojās antropocentriska orientācija. …
