15. gs. izveidojās jauna kultūras sistēma. Kopš 19. gs. vēsturnieki to dēvē par renesansi." Renesanse " nozīmē atdzimšana. Šī jaunā kultūra izpaužas kā antīko vērtību "atdzimšana". Tā veidojas kā pretstats viduslaikiem.
Renesanses laikmetā galveno lomu ieņēma cilvēks nevis Dievs - veidojās antropocentriska orientācija.
Renesanses pirmsākumi meklējami Itālijā sākot ar 14. gs. Ar laiku renesanse aptvēra arī Franciju, Vāciju, Spāniju, Holandi un Angliju. Renesanses laikmeta attīstību sekmēja Itālijas sadrumstalotība. Centralizētas varas apstākļos tik straujš kultūras uzplaukums nebūtu iespējams.
Renesansi uzskata arī kā ievadu jauno laiku sākumam. Pirmsākumos šis laikmets saistījās vienīgi ar daiļliteratūru, taču ar laiku radās doma pārveidot visu cilvēku kā izglītotu indivīdu.
Dantes daiļrade 13. un 14. gs. mijā rada pavērsienu, kas raksturīgs ar humānisma aizsākumu, kaut gan autors vēl pieder pie viduslaiku kultūras tipa. 14. gs. ar saviem darbiem izceļas Petrarka un Bokačo. "Par pirmo rakstnieku humānistu un pirmo jaunā laika ideologu dēvē Frančesko Petrarku. Viņš asi vērsās pret viduslaiku filozofiskajiem uzskatiem un baznīcas ideoloģiju, pēc kuras visas pasaules centrs bija Dievs un kura noliedza cilvēka un reālās dzīves nozīmīgumu." (1, 167) Viņu dēvē par pirmo cilvēku, kurš novērsās no viduslaikiem un apzinājās jauno laiku sākumu. Bokačo savukārt sludina harmoniju starp cilvēku un dabu, kā arī miesu un garu.
19. gs. filozofi renesansi uzskatīja kā pretstatu viduslaikiem. Taču mūsdienās uzskati ir mainījušies. Renesanse nav kā pretstats viduslaikiem, bet izriet no tiem. Arī viduslaiku nozīme ir būtiska, un ne viss, kas notika renesanses laikmetā ir labs.
…