Visai mūsdienu civilizācijai pamati tika ielikti renesanses laikmetā. Renesanses kultūras idejisko saturu parasti apzīmē ar vārdu humānisms, kas tulkojumā nozīmē „cilvēcīgums”. Renesanses kultūras sistēmas pamatā ir humānisma kustība. [1., 7.]
Humānisma darbiniekus sauc par humānistiem. Humānisti par vērtību mērauklu izvirzīja cilvēka personību. Šim uzskatam viņi atrada pamatus antīkajā pasaulē. Viduslaiku kultūra bija anonīma, bet humānisma laikmetu jāsāk iepazīt vispirms ar cilvēku. Renesanse atklāja cilvēkam tiesības uz laimi jau šajā pasaulē. Laime nozīmēja atklāt sevi, savas spējas, to, ko cilvēkam devusi daba.
1.RENESANSES AIZSĀKUMI
Nenovērtējama bija antīkās kultūras ietekme, kas sekmēja laicīgo zinātņu attīstību. Laicīgo zinātņu vidū humānisti ierindoja arī mākslu, jo tā laika zinātne un māksla vēl bija nešķiramas. Šajā laikā mākslinieki sāka studēt anatomiju, pievērsās perspektīvas likuma pētīšanai. Visā renesanses laikmetā mākslinieki Itālijā bija antīkās kultūras iespaidā. Viduslaiki rūpējās par mūžības pasauli, bet renesanses kultūra ietekmēja cilvēka dzīvi uz zemes. Pasaules uzskata centrā nostājās nevis Dievs, bet gan cilvēks.
Par renesanses sākumu uzskata 14.gs. (vēsturē uzskata, ka renesanse ir no 15.gs. līdz 17.gs.), kad 1550.gadā Džordžo Vazāri savā grāmatā „Slaveno gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti” sāk lietot vārdu "rinascita" (atdzimšana - atdzimst antīkās kultūras tradīcijas) [2., 5.lpp.]. Renesanses dzimtene ir Itālija. Stils, ko mēs dēvējam par renesansi, sāka veidoties Florencē 15.gadsimta 1.ceturksni. To aizsāka arhitekts Filipo Brunelleski [1377 – 1446] ar Florences katedrāles kupola būvi [2., 7.lpp.].…
