„Retorika tradicionālā izpratnē ir oratormāksla, prasme pārliecināt, izmantojot vārdus (plašākā nozīmē šī prasme ir attiecināma ne tikai uz runātu tekstu, bet arī uz rakstītu.)
Retorika sastāv no trim daļām:
Māksla pārliecināt, izmantojot valodu;
Zinātne par mākslu pārliecināt;
Pats pārliecināšanas process, kas ir balstīts uz morāles principiem”1
Viens no pirmajiem retorikas analītiķiem Marks Fabijs Kvintiliāns ir nosaucis retoriku gan par „mākslu labi runāt” (lat. ars bene dicendi), gan arī par „zinātni labi runāt” (lat. bene dicendi scientia). Retorika ir mākslas un zinātnes sintēze, kuras apguvē ir nepieciešams gan talants, gan arī zināšanas. Pirmās retorikas mācību grāmatas parādījās jau Antīkajā Grieķijā, tomēr galvenās teorētiskās pamatatziņas izstrādāja romiešu autori. Senie domātāji uzskatīja, ka daiļruna balstās uz trim pamatdaļām :
a.iedzimts talants
b.vingrinājumi
c.apmācība
Tradicionāli retorikas objektu iedala piecās daļās :
1.materiāla izveidošana- šajā posmā tiek savākts un sintezēts materiāls,
2.materiāla izvietošana- materiāls tiek izkārtots pēc noteiktiem kompozicionāliem principiem; parasti tekstu iedala ievadā, izklāstā, izstrādājumā un nobeigumā,
3.vārdisks formulējums- centrālā retorikas daļa, kas māca par vārdu izvēli; galvenās prasības, kas tiek izvirzītas teksta izveidē, ir šādas: runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstīgai.…
