Komunikatīvā kompetence ir attiecināma uz visiem profesionālās darbības veidiem, ar kuru palīdzību cilvēks spēj sekmīgi īstenot saziņā. Virzība uz konkrētu profesionālu darbību:
1. informācijā nodalīt būtisko, galveno
2. apgūto informāciju sistematizēti
3. veidot saistošus stāstījumus
4. pārliecināt klausītājus [1, 48]
Tieši ar runas palīdzību cilvēks var īstenot savas fizioloģiskās, drošības, mīlestības un piederības, atzīšanas, izziņas, estētiskās, pašaktualizācijas un citas vajadzības.
Tātad par komunikatīvās kompetences mērķi izvirzās nepieciešamība apgūt veiksmīgas un kulturālas runas spējas, kas nodrošina valodas veiksmīgu pielietojumu efektīvai saziņai. Līdz ar to par vienu no komunikatīvās kompetences veidošanās priekšnoteikumiem ir jāizvirza runas meistarības attīstība, kas, pirmkārt, jāsaista ar cilvēka anatomiski fizioloģisko funkciju izpratni par balss tehnikas, dikcijas un elpošanas pilnveidošanās iespējām.
SECINĀJUMI
Lasot grāmatas, vācot un konspektējot informāciju secināju, ka retorika nav tikai prasme runāt, kas ielikta šūpulī no dzimšanas, bet to attīstām un papildinām visu mūžu.
Katrā dzīves posmā mēs iegūstām zināšanas, pieredzi un prasmes, kuras ļauj mums kopt un pilnveidot prasmi publiski uzstāsties un runāt auditorijas priekšā.
Retorika ir komplicēta zinātne, kas daudzveidīgi māca un attīsta runas prasmes. Tās attīstās gan neatkarīgi no mums, gan dažādu vingrinājumu piekopšanā, gan secīgi mācoties teoretiskas lietas par to, kā pareizi runāt un, ko darīt runājot.
Retorikas mācība ir garš, sarežģīts ceļš caur teoretiskām un prakstiskām lietām, ko nevar iemācīties viena kredītpunkta apjomā. Tas ir liels darbs ar sevi visas dzīves garumā.
…
