Revolūcijas 19.gs. pirmajā pusē (Francijā, Vācijā, Austrijā un Itālijā)

Situācija pirms revolūcijas:
’’1830. gadā jūlijā Parīzē bija notikusi revolūcija. Gāztās Burbonu dinastijas vietā bija nācis Orleānas dinastijas pārstāvis Luijs Filips. Sāka izpausties neapmierinātība ar karaļa Luija Filipa valdīšanu un kārtību ’’jūlija monarhijā’’, kaut arī valstī pastāvēja konstitūcija un vēlēts parlaments. Šis parlaments nepauda tautas gribu, jo vēlēšanu tiesības bija tikai diviem procentiem Francijas pilsoņu. Pastāvēja ļoti augsts vēlēšanu mantas cenzs. Tiesības vēlēt varēja izmantot tikai šaurs ļoti turīgu cilvēku slānis. Vidējai un sīkajai buržuāzijai bija atņemta iespēja piedalīties politiskajā dzīvē, tā bija atstumta no valsts pārvaldes. Ārkārtīgi pieauga ierēdņu skaits. Augstākie ierēdņi bieži tika pieķerti valsts apzagšanā, bet deputāti parasti nepieprasīja šos zagļus tiesāt. Šāds stāvoklis apmierināja valdību un deputātus. Valdību neuztrauca strādnieku stāvoklis: zemās algas, bezdarbs un sīkražotāju izputēšana. Strādnieki vairākkārt izraisīja nemierus.’’1
Cēloņi:
’’Karaļa nevēlēšanās veikt nelielas reformas.
Francijai tuvojas katastrofa.
1848. 22. februārī opozīcijas pārstāvji gribēja rīkot plašu banketu Parīzē un prasīt vēlēšanu reformu, taču valdība to neatbalstīja.’’2
Mērķi:
’’Panākt vēlēšanu reformu, kā arī panākt karaļa gāšanu. Vēlme panākt to, kas tika atņemts.’’…