Senos laikos iebraukuši Daugavā sveši ļaudis ar svešu zemju mantām. Daugavas apdzīvotāji no viņiem bijušies un nav ļāvuši izkraut mantas krastā. Pēdīgi svešinieki vienam saimniekam izprasījuši tik daudz zemes, cik ar vienu vēršādu var apklāt. Svešie ļaudis ādu sagriezuši siksnās un ar tam aplikuši lielu zemes gabalu. Tai vietā viņi sākuši celt mājas, tās nosaucot par Rīgu.
Teika par Rīgas dibināšanu
Vecos laikos, kad Rīga vēl nebijusi, ļoti garš vīrs, Lielais Kristaps, nesis cilvēkus pāri Daugavai, brizdams pa ūdeni pretī tai vietai, kur tagad atrodas Rīga. Dzīvošanai un gulēšanai Kristaps uzcēlis būdu Daugavas labajā krastā. Reiz naktī guļot tas dzirdējis, ka uz Daugavas kreisā krasta raud mazs bērns. Viņš tūlīt gājis pēc bērna un to nesis pār Daugavu. Daugavas vidū bērns palicis tik smags, ka Lielais Kristaps to tik ar lielām mokām pārnesis un noguldījis savā būdā. Nākošajā rītā, kad Kristaps pamodies, bērnu atradis pārvērstu lielā kastē, pilnā ar zelta naudu. Kristaps šo naudu glabājis neizdotu līdz savai miršanas dienai. Pēc viņa nāves nauda izlietoa Rīgas dibināšanai. Pirmās Rīgas mājas celtas taisni tai vietā, kur atradusies Kristapa būda.
Kā Rīga celta
Tur bijusi rija un, kā jau sensenos laikos, gājuši uz riju kult. Viena meitene bijusi sevišķi jautra un saukusi: ”Iesim,iesim, meitenes! Iesim uz riju, uz riju, iesim uz Rīgu!” Kā viņa izteikusies ‘’uz Rīgu’’, tā uzreiz Rīgas pils, kas bijusi nogrimusi, izcēlusies. Ap to pili sākuši būvēties, un tā arī Rīga izveidojusies.
Senā Rīga
Senos laikos tīreļa Smerdūkļa vietā esot bijusi Daugava. Un kādu versti no Olaines, Kangaru kalnos, bijusi senā Rīga. Senās kultūras tautas Tur braukuša ar lieliem kuģiem tirgoties. Kādreiz plūdu laikā vecā Rīga iegāzusies Daugavā, Tagadējā tīrelī. No Lielajiem plūdiem vecā Daugava aizsērējusies un izcēlusies tagadējā Daugava.
Nav sen atpakaļ, kad ogu lasītājas uzgājušas kāda kuģa mastu galus pie Vīna kalna Smerdūklī, kuri vēl nebija kārtīgi satrupējuši. (Smerdūklis-plašs purvs Doles pagastā.)
Akmeņi Rīgai
Kad Rīga celta, visiem lauciniekiem, kas braukuši Rīgā, bija jāieved pa akmenim. Izņēmums bijuši piebaldzēni, jo abas Piebalgas piederējušas grāfam Šeremetjevam, kurš saviem zemniekiem bija dabūjis atļauju akmeņus nevest. Tāpēc, sastopoties pie Rīgas vārtiem ar sargiem, šie vīzdegunīgi sacījuši: ”Akmeņu nov,esam grāpa ļaužu!’’
…
