Rīga Livonijas kara laikā (1558. – 1583. g.)
Rīgas tālāko politisko likteni izšķirīgi ietekmēja Livonijas karš. Visām valstīm, kas piedalījās karā (Lietuva un Polija, Zviedrija un Krievija) un iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā, Rīga, neapšaubāmi, bija visvairāk kārotais kumoss. Militāri politiskos cīņas apsvērumus allaž noteica tirdznieciskās intereses.
Krievu Livonijas politikā nozīmīgākais motīvs nebija ne “Tērbatas mesli”, ne arī pareizticīgo baznīcu stāvoklis Baltijā, bet gan tas apstāklis, ka Krievijai nebija ērtas pieejas pie jūras. Kā uzsvēra Ivans IV Bargais, Livonijas politiskās varas nepiešķirot krievu tirgotājiem “tirdzniecības brīvību”: krievu tirgotājiem esot atņemtas tirdzniecības novietnes, pagrabi un kvartāls, aizliegti tieši sakari ar ārzemniekiem, kamēr paši rīdzinieki bez ierobežojumiem gūstot peļņu no starpniecības tirdzniecības. To apliecina kāda Nirnbergas tirgotāja piezīme, ka “livoņi bija it kā iebāzuši krievu tirgotājus maisā, tā ka krievu tirgotāji bija spiesti tirgoties tikai ar viņiem”. Šīs blokādes pārvarēšanā, tiešos sakaros ar Rietumiem visvairāk ieinteresētā puse bija nevis feodāļi vai tirgotāji paši, bet gan topošās patvaldības valsts aparāts: Krievijas ārējās tirdzniecības lielākā daļa, kā zināms, bija cara varas monopols.
Poļu un lietuviešu magnāti, kam bija nepieciešams eksportēt lauksaimniecības produktus no Lietuvas lielkņazistes, bija ieinteresēti dabūt savā ziņā kontroli pār Rīgu. Eksporta uzplaukums sākās jau sen pirms Livonijas kara. Polijas un Lietuvas tuvināšanās un abu valstu reālūnijas, t.s. Rečas Pospoļitas, nodibināšanās (1569. g.) šo ieinteresētību vēl pastiprināja Šļahtičiem īpaši svarīga bija kundzība pār tirdzniecības ceļu sistēmu, kura saistīja Dņepras un Daugavas augšteces. Šo komunikāciju sevišķo nozīmīgumu izprata Polijas valdnieks Sigismunds II Augusts, tāpēc nemitējās pastāvīgā, neatslābstošā interese par notikumiem Rīgā.…
