Rīgas pilsēta sāka veidoties Daugavas labajā krastā, kur Daugavas atteka Sveķupe, atduroties pret Kubes kalnu, meta loku uz Daugavu. Šo attekas daļu (no pagrieziena pie Kubes kalna) sauca par Rīgu (arī Rīdzeni, Rīdziņu).Pie Daugavas tā veidoja paplašinājumu, kur bija arī pirmā Rīgas osta. Pēc arheologu ziņām, jau 2.gs. Daugavas tirdzniecības ceļa R galā pastāvējusi nozīmīga tirdzniecības apmetne (arī Rīgas ciemi).
1198.24.VII pie Rīgas kalna notika vēsturiska kauja, kurā lībietis Imauts nodūra bīskapu Bertoldu. Latviešu Indriķa hronikā minēts Rīgas ciems (lat. Locus) un pavēstīts, ka šā ciema” laukā tika celta pilsēta”. Bīskaps Alberts 1201.g. pārcēla savu rezidenci no Ikšķiles uz Rīgu. 1202.g. ieradās arī vācu namnieki.
Rīga kļuva par bāzi vācu agresijai pret Baltijas tautām. Pēc 1201.gada Baltijas tautu un to sabiedroto karagājieni tika vērsti galvenokārt pret Rīgu. Rīgai vairākkārt uzbruka lībieši. Karagājienā uz Rīgu devās arī Polockas kņazs, taču šis uzbrukums bija nesekmīgs. Sevišķi bīstams bija kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā.
1217.-1219. gadam vācu okupantu stāvoklis Baltijā kļuva kritisks. Vairākus karagājienus organizēja igauņi kopā ar novgorodiešiem un pleskaviešiem. Bīskaps Alberts bija spiests lūgt Dānijas karaļa palīdzību. Rīgas iedzīvotāji izmantoja šo situāciju, lai atbrīvotos no sava senjora;1221.g. notika sacelšanās, Dānijas karaļa sūtnis tika padzīts no pilsētas. Pēc šiem notikumiem Rīga uz laiku atbrīvojās no sava feodālā senjora. Šajā politiskajā situācijā svarīgu nozīmi ieguva rāte [2.]
(pirmoreiz tās locekļi minēti 1226.g.). Tika izveidots Rīgas ģerbonis, bet no 13.gs. 30.gadiem pilsētai bija arī savi karogi.…
