Rīgas nomale Aleksandra Čaka dzejā

Dzejnieka paradīze… Kaut arī Aleksandrs Čaks , šis Dzejnieks no Dieva žēlastības, tic, ka viņa paradīze ir Rīgas nomale, sacītājam nevajadzētu ticēt kā negrozāmai patiesībai.
Čaks protams ir daudz bagātāks.
Viņa paradīzē sastapsim gan vienkāršu matrozi, gan lordu Baironu, gan mirušo strēlnieku , gan dzejnieku un dēkaini Fransuā Vijonu.
Čaka pasaule ir ļoti reāla – ar pazīstamu ielu nosaukumiem, Rīgas ēkām, krodziņiem, un kafejnīcām.
Aleksandrs Čaks uztver pilsētu un Rīgas nomali nevis kā apbrīnojamu vai naidīgu ārpasauli, bet kā savu paradīzi, kurā vieta visdažādākajām izjutām, arī sāpēm, ciešanām, neticībai un pazemojumam un tomēr – savu pasauli, kurai īsā mūža beigu posmā dzejnieks var atzīties:

” Rīga, ņem mani visu kā nāve. ”

Čaka dzejas pasaule ir bezgalīga, un pieminētie trīs pamatjēdzieni – Rīga, strēlnieki, mīlestība – ir tikai daļa, turklāt nosacīta, no dzejnieka daiļrades okeāna.
Es rakstīšu par vienu no dzejnieka paradīzes vietām – par Rīgas nomali.

Manuprāt, ļoti lielu daļu dzejas Aleksandrs Čaks rakstīja no savas dzīves – piedzīvojumiem, izjūtām, sāpēm un vientulības, netaisnības, kā arī prieka.
Ļoti daudz sava brīvā laika Aleksandrs Čaks pavadīja Rīgas nomalē – krodziņos, kafejnīcās, kā arī pastaigās.
Vēroja cilvēkus no malas, to pārdzīvojumus, prieku un vienaldzību.

”Beidzamais tramvajs uz Rīgu no piestātnes
atiet bez zvana. ”
…