Ejot garām Smilšu ielai, neviļus ir jāšķērso Basteja bulvāris, kur pēc pārdesmit metriem ir redzams mūsu Rīgas pilsētas kanāls. Kanāls ir 3,2 kilometrus garš, apmēram 2 metrus dziļš, ar 16 gan ļoti šauriem, gan ļoti platiem tiltiem.
Kā sāniski nogāzta, krāsaina varavīksne kanāls caurvij un saista vairākus pilsētas parkus, abos galos savienodamies ar Daugavu. No militārās godības, kad tas 90 metrus plats kopā ar nocietinājumu grāvjiem bija nozīmīgs faktors Rīgas aizsardzības sistēmā, šodien pāri palikusi tikai tā dekoratīvā funkcija. Tagadējo izskatu kanāls ieguva pēc 1857. gada, kad sāka nojaukt zemes aizsargvaļņus. Tad pilsētas nocietinājumu grāvi savienoja ar vienu no Citadeles nocietinājumu grāvjiem, daļēji aizbēra krastus, kurus nostiprināja ar ozolkoka plankām. Svētīgajā pasākumā dalību ņēma arī nepilsētnieki – katrai muižai darbos bija jāsūta šķūtnieks ar zirgu. Tā Rīga zaudēja savu cietokšņa statusu.
Neviens nevarēja paredzēt kā 1991. gada janvārī, Barikāžu dienās, mūsu vecpilsēta cietokšņa statusu uz 2 nedēļām atgūs un godam noturēs. Piemiņas akmeņi abpus tiltiņa ir to dienu atcerei – te uzbrukuma laikā Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai PSRS armijas speciālās vienības slepkavas nošāva kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, pusaudzi un divus milicijas virsniekus. Pēc vienas no versijām, Bastejkalnā slēpņos tika izvietoti ar nakts optiku apgādāti snaiperi, kuru uzdevums bija likvidēt tieši kinooperatorus ar kamerām, lai nelietīgais uzbrukums nevarētu tikt dokumentēts kā līdzīgs uzbrukums Viļņas televīzijas centram. Šī versija pelna ievērību vēl tādēļ, ka galvā tika sašauts arī Maskavas televīzijas kinooperators Jurijs Brežņevs, kura dzīvību Rīgas ārstiem izdevās glābt. Galējais piemiņas akmens Raiņa bulvāra pusē ir likts arī šoferim Raimondam Salmiņam, ko nogalināja tā paša gada augustā Maskavas puča laikā, kad Rīgas ielas bija pilnas ar tankiem un bruņu transportieriem – omonieši atklāja ložmetēju uguni pa viņa mikroautobusu. …
