Raksturojot romāniku, pirmo reizi Eiropas vēsturē var runāt par vienotu stilu kultūrā un mākslā. Visās jomās, bet it īpaši arhitektūra tēlniecībā un lietišķajā mākslā mākslinieki sekoja vienam likumam - katra forma atbilda nepieciešamībai un funkcijai, viss tika veidots skaidrs, funkcionāli saprotams un vizuāli vienkāršs. Tas ir viens viduslaiku brīnumiem, jo to visu izgatavoja mākslinieks, kurs būtu I sauc par amatnieku un kurš bija samērā beztiesisks un sabiedrībai feodālajā hierarhijā atradās zemākajos slāņos. Tomēr amatnieku darbība bija ļoti aktīva un ietekmēja visas dzīves jomas. Amatnieki ceļoja no klostera uz klosteri, no vienas pilsētas uz citu, pārņēma daudzas jaunas mākslinieciskas idejas un pilnveidoja tās savā darbībā. Arī svētceļnieku kustība, kas šajā laikā bija īpaši populāra, darbojās -ī savdabīgs informācijas un pieredzes izplatības un apmaiņas tīk s.
Romānika izveidojās kā jauns stils, kura galvenā iezīme bija seno tautisko un klasiski antīko pazīmju sintēze. Vienojoša stila strauju veidošanos noteica arī arvien pieaugošā konkurence. To radīja jau": pilsētu iedzīvotāju pieprasījums pēc daudzām sadzīvē nepieciešamām lietām. Amatniecība līdzās lauksaimniecībai kļuva par r nodarbošanās veidu, ar kuru, ja vien izdevās apsteigt savus konkurentus ar kādu jaunu realizētu domu, varēja labi nopelnīt. Tieši lielai konkurences dēļ jau 1099. gadā tika reģistrēta pirmā amatnieki apvienība jeb cunfte, kas vēlāk kļuva par nozīmīgu pilsētnieku darba kontroles un tiesību aizstāvības iestādi. Var uzskatīt, ka no šī laika sākās pilsētu amatniecības uzplaukums.
…
