Laikposma vispārīgs raksturojums. Kārļa Lielā impērijai nebija ilgs mūžs. Pirmie tā sabrukuma simptomi izpaudās, jau pašam imperatoram dzīvam esot. Viņa tuvāko pēcnācēju laikā sairuma process pastiprinājās vēl lielākā mērā. Kārļa dēla un mazdēla valdīšanas laikam raksturīgas ķildas, savstarpējs naids un vienvaldības trūkums. Sākot ar 9. gs. otro pusi, tam pievienojās saraceņu, ungāru un jo sevišķi draudošie normaņu iebrukumi. Gandrīz visu Eiropu piemeklējis ilgstoša un ārkārtīgi smaga posta laiks. Tika izpostīti klosteri, pilsētas, pilis, sagrauti arhitektūras pieminekļi, tika izlaupīti un gāja bojā tēlotājas un lietišķās mākslas darbi. Mākslas dzīvē iestājās pagrimums. 9. gs. beigas un 10. gs. ir visdrūmākais periods Rietumu viduslaiku mākslas vēsturē. Tikai m.ē. pirmā gadu tūkstoša pašās beigās, kad normaņi, šie rietumu galvenā sodība, apmetās Francijas ziemeļos un viņu uzbrukumu draudi mitējās, Rietumeiropā atkal sākās normālāka dzīve. Lielākajā daļā zemju galīgi izveidojās feodālas attiecības, sākās ekonomiska rosība, bet līdz ar to arī jauna kultūras augšupeja. Ap 1000. gadu mākslas uzplaukums Rietumeiropā bija vērojams lielākā vai mazākā mērā it visur, Sākās tās jauna fāze. Mākslas literatūrā šī fāze, kas atbilst feodālisma visaugstākās attīstības posmam, nosaukta par romānikas perioda mākslu. Šis termins ir nosacīts, taču tiek visur lietots. Visumā romānikas periods aptver 11. un 12. gs., pie tam 11. gs. tiek apzīmēts par romānikas posma agrīno, bet 12. gs. par tā brieduma posmu. Hronoloģiskie ietvari atsevišķām Eiropas zemēm un apgabaliem tomēr nesaskan pilnīgi. Itālijā un Vācijā šis stils bija valdošais vēl krietnu laiku 13. gs.; Francijas ziemeļaustrumos turpretim 12. gs. otrajā pusē romānikas periodam jau sekoja gotikas periods.
Nosaukumu “romāņu kultūra” devuši 14. gs. zinātnieki, lai apzīmētu arhitektūru, kas veidojās Rietumeiropā no 5. līdz 12. gs. Ar to viņi gribēja pasvītrot, ka romāņu māksla te nomainījusi antīko, tāpat kā romāņu valodas (franču, itāliešu, spāņu u. c.) nomainījušas latīņu valodu.
11. un 12. gs Rietumeiropā bija tas laiks, kad laicīgo un garīgo feodāļu vara kļuva visspēcīgākā un, kad valdošajā pasaules uzskatā visur galvenais bija baznīcas un reliģijas kultūras princips. Kultūras vēsturē šie gadsimti iezīmējas ar pilsētu komūnu rašanos, bruņniecības un tās literatūras uzplaukumu, sholastiskās zinātnes attīstību, taču tas viss ietekmēja tēlotāju mākslu tikai romānikas perioda beigās, toties jo vairāk gotikas posmā.
11. gs.- 12. gs. sabiedrībā baznīcai bija ārkārtīgi izcils stāvoklis. Milzīgās bagātības pavēra tai tik plašas iespējas, ka mākslas pieminekļu radīšanā ar to varēja sacensties vienīgi paši stiprākie laicīgās mākslas pārstāvji. Galvenie pasūtītāji bija klosteri. Klosteru nozīme bija tik liela, ka romānikas posma mākslu, vismaz Francijā, Anglijā, Spānijā un Vācijā, var saukt galvenokārt par klostera mākslu.…
