Romantisma virziens Eiropā pastāvēja laikā no 18. gs. beigām līdz 19. gs vidum, lai gan tas attīstījās paralēli jau sen zināmajam klasicismam. Pirmais romantisma kā virziena termins parādījās tikai 1819. gadā.
Romantisms mūzikā, mākslā, literatūrā un citās nozarēs bija kā īpašs, grūti formulējams gars, kas ietekmēja un nosacīja jauna laikmeta sākumu Eiropas dzīvē. Tas parādījās kā sabiedrības protests pret vēso klasicisma estētiku. Romantismā ir spilgti izteiktas ilgas pēc radošās brīvības, brīvības visās jomās, ideālu piepildījuma. Lielā franču revolūcija, tās traģisms veido tā laika romantisko pasaules uztveri. Dažādās valstīs romantisms izpaudās nedaudz savādāk.
Savā darbā „Romantisma estētika. Romantisma estētikas strāvojumi Latviešu literatūrā” es apskatīju romantisma estētiku vispār un tautisko romantismu Latvijā, kura pamati ir meklējami jaunlatviešu kustībā. Kā izcilākos tautiskā romantisma pārstāvji tiek apskatīti Auseklis un A. Pumpurs ar savu eposu „Lāčplēsis”.
Romantisms kā mākslas virziens rodas un attīstās 18 gs. beigās – 19 gs. sākumā. Tas savu izpausmi rod visai atšķirīgās garīgās dzīves sfērās – gan ar mākslu saistītās (piemēram, literatūrā un mūzikā), gan no mākslas visai tālu stāvošās jomās (piemēram, politikā, filozofijā). Jēdziens „romantisms” 18. gs. tiek atvasināts no franču valodas vārda romanc, ar kuru sākotnēji apzīmē romānu valodās sacerētus tekstus. …