Vārds „romantisms” etimoloģiski cēlies no spāņu „romance”, ar ko apzīmēja viduslaiku prozas žanru, kas balstījās uz leģendu, bruņniecisku mīlestību un piedzīvojumiem vai pārdabisku spēku parādīšanos. Daudz kas no vārda pirmatnējās nozīmes saglabājies arī tā mūsdienu, ar literatūru nesaistītā ikdienas lietojumā.
Jēdziena šaurākajā nozīmē ar romantismu tiek saprasts literatūras virziens Eiropā 19.gs sākumā. Vēlāk ar šo jēdzienu līdzīgas parādības tika apzīmētas salīdzinājumā ar šo pirmo spilgto romantisma izpausmi, kas dod tipoloģisko pamatu citiem „romantismiem”.
Romantisms kā apzināts daiļrades tips ar savu programmu un estētisko pozīciju veidojās tikai 18. un 19.gs mijā, kaut gan romantiski daiļdarbi atrodami arī pirms tam.
Pirmie romantisma teorētiķi brāļi Šlāgeļi (Frīdrihs un Augusts Vilhelms) par mākslas centru izvirzīja cilvēka personību, viņa subjektivitāti. Filozofijā uzplauka subjektīvais ideālisms (I. Kants, J.G. Fihte, F. Šellings), literatūrā – baironisms, politekonomijā – sensimonisms.…