Romantisma mākslai ir sava estētika, zināms māksliniecisko principu kopums, sava attieksme pret dzīvi. Romantisma estētika nes daudz jauna, progresīva estētiskās domas attīstībā.
Romantisma izcelšanās saistīta ar nemierīgu laikmetu Eiropas dzīvē. Lielā franču revolūcija, Napoleona kari un nacionālās atbrīvošanās kustība satricina iepriekšējo vērtību pamatus, uz racionālismu balstītās, it kā nemaldīgās patiesības.
Romantisma kustība izvēršas starp 1794.gadu, kad beidzas franču buržuāziskās revolūcijas augšupejas posms, un 1848.gadu, kad no jauna sākās buržuāziski demokrātiskā revolūcija, kurā sevi kā redzamu spēku jau pieteic proletariāts.
Daļa romantiķu ir saistīti ar feodālo opozīciju, kas vēršas pret buržuāziskās sabiedrības attīstību. Šie ideologi, kas noraida revolūciju, novēršas no viņiem netīkamās īstenības un uzstājas pret ideoloģiju, kas sagatavojusi revolūciju, t.i., pret materiālismu, apgaismību, vēršas pret buržuāzisko kārtību. Viņi idealizē monarhiju, aristokrātiju, kristietību. Uz šā pamata veidojas konservatīvais jeb reakcionārais romantisms.
Taču lielākā daļa romantiķu neapmierinātību ar kapitālisma attīstību un buržuāzijas valdonības tendencēm pauž progresīvā formā. Progresīvā romantisma pārstāvji (Šellijs un Bairons – Anglijā; Heine, Helderlīns Žans Pols – Vācijā; Igo, Misē, Ž.Sanda – Francijā u.c.), kritizējot esošo, skatienu vērš nākotnē. Viņi izvirza arī sociālistiski utopiskus ideālus, kas nav realizējami dzīvē mērķu un līdzekļu neskaidrības dēļ.
Romantismu kopumā raksturo vairāki vienoti estētiskie principi, kurus lielā mērā veido negatīva reakcija pret klasicismu, tā estētikas noliegums.
Klasicisti cildina valsti, turpretī romantiķi to kritizē kā indivīdu ierobežojošu spēku. Klasicisma lozungs ir saprāts, bet romantisma – jūtas. Klasicisma estētikas pamats ir kārtība un reglamentācija, bet romantiķu – brīvība un subjektīva impulsivitāte. Klasicisti savā estētikā proponē nemainīgu mieru kā skaistuma un cildenuma pamatu, turpretī romantiķi norāda mūžīgu kustību. Klasicisms mākslā tiecas pēc plastiskas pabeigtības, noslēgtības, bet romantisms – pēc gleznieciska spilgtuma un vienlaikus neierobežotības, pārvērtībām. …
