Francijā, kad norisinājās Lielā franču revolūcija, aizsākās viens no literatūras skaistākajiem žanriem – romantisms. Romantisms sevī atspoguļo cilvēku jūtas: cerības, alkas, prieku, bēdas un vilšanos. Lai izprastu dzejoļus, ir jāļauj vaļu fantāzijai, ir jāiztēlojas viss acu priekšā, tikai tad varēs atrast neikdienišķo, kas paslēpies Franču romantisma dzejā.
Šis literatūras virziens galvenokārt sevī atspoguļo: iedvesmu, neikdienišķo un jūtas. Mūsu mērķis ir apskatīt četrus šī laika slavenākos liriķus: Viktoru Igo, Andrē Šenjē, Alfonsu de Lamartinu un Alfrēdu de Misē, veikt viņu darbu analīzi un secināt kopīgo, atšķirīgo. Katrā no šiem literātiem slēpjas savs “es”, viņi ir tik atšķirīgi, katrs ar savu dzīves stāstu, bet tai pašā laikā tik līdzīgi. Rakstnieki savas idejas pārsvarā ir apvienojuši vienā veidolā– dzejā; dzejā par romantismu, laiku, kad cilvēks mēģina pārkāpt īstenības robežu un ieskatīties savā sapņu, fantāziju pasaulē.
Veicot darbu, apskatījām dažādas iespējas: gan grāmatas, gan skolotājas dotos materiālus, gan internetu, lai iegūtu nepieciešamo informāciju par franču romantisma pārstāvjiem. Kopumā ir atstāts pietiekami liels mantojums dzejā, taču tas ir daudz mazāks, nekā romāni vai drāmas. Tāpēc katram iesakām paņemt kaut vai mazumiņu no franču romantisma rakstnieku dzejas, izlasīt to un, aizverot acis, iztēloties dabas bagātības, mīlestību, cerības, ilgas, lai atverot acis saprastu, kas mūsu dzīvē vēl trūkst. …
