Izmantotie jēdzieni: Romantisms, laikmeta dēli, ģēnijs, iedvesma, Francijas Karaliskās Glezniecības un tēlniecības akadēmija, Parīzes Salons, kolorists.
19. gs. sākumā jēdziens romantisms kļūst par estētisku kategoriju literatūrā un tēlotāja mākslā pretstatā klasiskajām tradīcijām un konkrēti klasicismam. Franču, vācu un angļu izcelsmes romantisms izplatās visā Eiropā, tomēr kļūst par vienu no lielākajiem franču mākslas virzieniem. Iztēle kļūst par jaunrades dzinuli, emocijas lauž likumus un definīcijas. Māksliniekam pirmo reizi rodas iespēja izpaust sevi glezniecībā, nevis tikai apmierināt pasūtītāju vajadzības, piemēram, Ežēns Delakruā glezno ideju vārdā, nepārkopējot dabu, ataino brīvu savu personisko iespaidu izpausmi („Dienasgrāmata”). Franču romantiķi sāk izmantot lielus audeklus. Mākslinieki pauž attieksmi pret sava laika notikumiem. Ainavu piepilda cilvēciskas emocijas, noslēpumainība un poētika1 ( līks koks atspoguļo bailes, sāpes). Zirgs kļūst par romantisku motīvu, kurā izpaužas nevaldāmības ekspresija2. Franču romantiķi pievērsās neparastajam, neikdienišķajam laikmetīgajā dzīvē, uztverot tajā dinamisko, mainīgo.
Svarīga franču romantisma izpratnē ir romantisms kā pasaules izjūta, kas pretstata indivīdu „ārējai realitātei un vispār visam pasaulīgajam”(Hēgelis) un kas aizsākās ar Franču revolūciju.. Romantiskie kontrasti tika saistīti ar laikmetīgo situāciju. Ne velti „laikmeta dēlu” vārdos tika nosaukti darbi, kuri katrs veido posmu romantisma attīstībā Francijā: „Delfīna”, „Korina”, „Ādolfs” u.c. Ne vācu ne angļu romantismā nebija tādas sava laikmeta varoņu galerijas. Franču romantisma varoņi bija ne tikai laikmetīgi, bet arī psiholoģiski vairāk „pierasti” nekā vācu un angļu romantiķu varoņi. Romantiķi pievērsās smalkām cilvēka dvēseles, kas atrodas nemitīgā saskaņā ar vidi, ciešanām. Taču 30.gados šo tendenci nomainīja „apolitiskums3”, kas bija saistīts ar romantiķu vilšanos iepriekšējos elkos.
Romantisms radās kā pretmets klasicisma mākslas principiem un izpaudās Žeriko, Delakruā un citu autoru daiļradē, kur atklājās jaunās mākslas nostāja: atzīt jau minētos kritērijus, atmetot jebkurus etalonus un uzverot kolorīta kā emocionālā faktora primaritāti. Sāka lietot jēdzienu „iedvesma”, tas nozīmēja radošās enerģijas spontānu kāpinājumus, savukārt ar jēdzienu „ģēnijs” saistīja agrāk neatzītu mākslas kvalitāti - novatorismu. Tika izteikta doma, ka īsts mākslinieks vienmēr reaģē uz sava laika aktuālajiem notikumiem ar savu daiļradi, piemēram, Delakruā u.c. Par mākslinieciskuma galveno pazīmi sāka uzskatīt neatkārtojamību – radošas personības, mākslinieka rokraksta un katra atsevišķa mākslas darba satura un formas neatkārtojamību. Izplatoties jaunajiem jēdzieniem, veidojās atziņa, ka klasicisma māksla ir nevērtīga. …
