Romantisms franču literatūrā

Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.tml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā. [3]
Romantisma literatūrā uzsvērta gara, kaislību, intuīcijas, iztēles pārākums par prātu, racionalitāti. Romantisms aktualizēja folkloru un mitoloģiju, kā arī viduslaiku kultūru. Romantismā īpaša loma ir arī ironijai.
Romantisms aizsākās Vācijā, spēcīgi attīstījās arī Lielbritānijā, Krievijā, nedaudz vēlāk arī Francijā un citās Eiropas valstīs, kā arī ASV. Romantisms literatūrā dominēja līdz aptuveni 19.gs. vidum.
Romantisma pārstāvji centās pretstatīt realitātei jaunus, zināmā mērā neskaidrus un nosacītus sabiedrības ideālus. Romantisma māksla tā vērsās pret klasicisma racionālismu. Mākslā tika attēlotas neparastas parādības un apstākļi, visai saspringtas situācijas.[4]
Romantiķi savas daiļrades priekšplānā izvirzīja cilvēka garīgo dzīvi, parādot ar kaislībās apveltītu un traģiski vientuļu stipra rakstura cilvēku. Raksturīgākās romantisma stila iezīmes:
1.pacilātība,
2.emocionalitāte,
3.subjektīvisms,
4.kontrastainība,
5.eksotika,
6.simbolu un izteiktu hiperbolu kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantošanas paņēmieni.
Literatūrā romantisms ir virziens, kas savu popularitāti un ,,ziedu laikus” piedzīvoja 19. gs. pirmajā pusē. [3]
…