Romantisms glezniecībā
1824. gadā E. Delakruā Parīzes Salonā izstāda darbu, kurš izraisa asu kritiku un skatītāju neizpratni. Tas ir "Hijas (Hiosas) grautiņš", kurā attēloti grieķu-turku atbrīvošanās kara notikumi. Kritiķi šo darbu ironiski nosauc par "glezniecības grautiņu" un "meteoru, kurš iekritis purvā". Viss šajā darbā ir satraucošā kontrastā - gan koloristiski, gan arī saturiski; dramatiskas cilvēku emocijas pretstatītas mierīgai ainavai fonā, straujas kustības un miruši ķermeņi.
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā parādījās jauns, interesants kultūras fenomens - romantisms, kas pēc dažu speciālistu uzskatiem izpaudās visās kultūras jomās: literatūrā, filozofijā, humanitārajās zinātnēs, mūzikā, tēlotājā mākslā un citur. Romantisms parādījās kā sabiedrības protests pret vēso klasicisma estētiku, arī kā nepieciešamība pēc jauna veida vēsturisko notikumu atspoguļojuma, savu izjūtu izklāsta gan glezniecībā, gan literatūrā un citās kultūras jomās; romantisms arī kā protests pret apgaismības filozofiju.
Romantisma virziens Eiropas kultūrā sākotnēji attīstījās un pastāvēja paralēli klasicismam, bet gadsimtu mijā pārņēma arī to un pastāvēja līdz 19. gadsimta vidum, pēc tam atdodot vietu reālismam. Sākumā romantisms izpaudās kā reakcija pret iepriekšējā laikmeta vienpusīgo domāšanas veidu, kurā cilvēka prāts tika izcelts kā visa pamats. Romantisma mākslā racionālā domāšana tika pakļauta emocijām, mākslas darba saturs kļuva svarīgāks par formu, bet krāsa - par līniju.…
