Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā, arhitektūrā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18. gs. beigās kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna utml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanāsviduslaiku kultūrā.
Romantisma virziena pārstāvji akcentēja emocionalitāti, kaislības, pārdzīvojumus, personības cīņu pret pastāvošajiem tikumiem, apkārtējo, naidīgo vidi. Viena no galvenajām tēmām - varoņa dzīve un cīņa cēla mērķa labā. Bieži vien šis varonis gāja bojā, tādēļ romantismam raksturīgas arī skumjas, vilšanās un pesimisms. Romantiķi pievērsās ikdienas parādībām, notikumiem, vēstures tēmai, tautas daiļradei. Tas veicināja ainavas žanra attīstību, jo pārdzīvojumus ļoti labi varēja izpaust ar dabas tēlu palīdzību. Romantiķus interesēja arī tālas zemes, kuras nav skārusi civilizācija, tādēļ mākslā ienāk arī Tālo Austrumu motīvi, Ziemeļāfrikas ainas.