Romas tiesības

5.Adopcijas noteikumi romiešu tiesībās.
Adopcija ir sveša bērna pieņemšana par savu. Ar šo juridisko aktu pilntiesīgs Romas pilsonis pieņēma savā ģimenē un savā tēva varā cita bērnu vai pieaugušu personu kā savu likumīgo bērnu. Ja adoptēja pilngadīgu, patstāvīgu personu, vajadzēja šīs personas – adoptējamā – piekrišanu, bet, ja adoptēja nepilngadīgo vai personu, kas atradās cita tēva varā, vajadzēja adoptējamā tēva piekrišanu.
Adopcijas formas:
1) arrogatio - persona sui iuris pieņemšana (no ģimenes neatkarīgām personām). Sākotnēji tā tika publiski izplatīta publiskajās asamblejās (kurorētās komisijās), pēc tam imperators un tiesa, taču bija svarīgi, lai adopcija tiktu publiski paziņota;
2) adoptio - persona alieni iuris (ģimenes apgādībā esošu personu) pieņemšana. Tas bija paterfamilias (ģimenes tēva) aizstāšana, kas pakļauts pakļautajam. Tā rezultātā radās asins sairšana ar iepriekšējo ģimeni un radniecības radīšana ar adoptētāju ģimeni.
Adoptio procedūra:
- patriotiskās potestas (patria potestas) atbrīvošana no viņa pakļautībā, par kuru bija vajadzīga trīskārša fiktīvā pārdošana, kam sekoja iespējamā pircēja atbrīvošana. Agrīna atbrīvošana no vecāku varas senajā laikmetā varētu būt meitas sākums vestānā, un dēls ir ugunī, impērijas laikā - kad viņš tiek iecelts augstākās valsts vai baznīcas amatos;
- tēva ierakstu pakļautībā (Patria vara) pēc darbības pielietotājam vindicatio jo patriam potestam (nosargāšanas prasība, kas izriet no tēva iestādes). …