Romiešu tiesības ieņem unikālu vietu cilvēces tiesiskajā attīstības vēsturē, tās aptver visdažādākās attiecības un dzīves situācijas.
Tieši romieši, balstoties uz iepriekšējo pasaules pieredzi, apkopoja, pilnveidoja un ieviesa jaunas tiesības, atverot jaunu lapaspusi cilvēces vēsturē.
„Tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo.
Roma atrodas Itālijā, Tibras upes lejtecē. Ap Romas pilsētas sākumu teikas vij diženu nostāstu vainagus un saista viņas dibināšanu ar 763.g.p.m.ē.teika stāsta, ka Tibras grīvas tuvumā apmetušies trojieši pēc grieķu iebrukumiem viņu pilsētā. Izceļotāju vadonis Enejs apprecējis vietējā valdnieka meitu. Viņu abu dēls nodibināja Albalongu, kur valdīja vesela rinda ķēniņu. Vēlāk Romuls ar brāli Remu sāka ķildoties, kā vārdā nosaukt viņu izveidoto pilsētu. Dievu zīmes visu izšķīrušas Romula labā: Saulei lecot pār viņa galvu lidojuši 12 ērgļi. Remus par to sapīcis, sāka zoboties par pilsētas zemo valni un kāpis tam pāri. Romus nodūra brāli sakot: ”Tā lai notiek ar katru, kas kāps pār manu valni!” Pēc teikas tas noticis 753.g.p.m.ē. No tā laika arī romieši sāka skaitīt savus gadus. Romuls sāka pilnveidot pilsētu, pirmie iedzīvotāji pilsētā bija Romula draugi, apkārtnes gani, vajāti kaimiņu iedzīvotāji un bēgļi. Romuls bija liels cīnītājs un karotājs, daudz uzvarējis dažādus karus. Jaunā valsts ar savu drošsirdīgo valdnieku bija tā iebaidījusi kaimiņu iedzīvotājus, ka neviens neuzdrošinājās uzbrukt Romai vēl 40 gadus. Romuls savas valdīšanas laikā bija paveicis daudz labus darbus un viņa valdīšana vainagojās ar panākumiem. Viņš bija nodibinājis Romas iekšējo iekārtu un nodrošinājis to pret ienaidniekiem. No mazas zemkopju un ganu nometnes Roma izveidojās par lielu galvaspilsētu Itālijā.
Ķēniņu laikmeta sākumā Romas tauta sastāvēja no trim dzimts tībām jeb ciltīm – titiji, ramni un lūceri. Pamatā bija dzimtas, no dzimtām veidojās kūrijas. Pastāvēja tēva dzimta ar kopīgiem īpašumiem, dzimtas locekļi savstarpēji vienlīdzīgi un pastāvēja pienākums aizsargāt vienam otru.
Romas pārvalde sastāvēja no senāta, tautas sapulces un vēlēta ķēniņa. Senāts bija padomdevējs ķēniņam. Senatorus izvēlējās ķēniņš, viņu kompetencē bija arī apstiprināt likumus. Pastāvēja arī karavīru sapulces, ko sauca par kūrijām. Karavīri varēja pieņemt likumus par karu sākšanu vai izbeigšanu. Ķēniņam bija augstākā vara. Iekaroto novadu iedzīvotājus un ieceļotājus sauca par plebejiem, viņi nevarēja piedalīties sapulcēs un lemt kādus jautājumus. Plebeji, tāpat kā daudzi citi nodarbojās ar amatniecību, tirdzniecību, vēlāk ieguva mazliet zemes.…
