Visam pamatā ir ģimene. Arī senie romieši tam ticēja. To pierāda kaut vai tas fakts, ka katram cilvēkam bija skaidri noteikts pie kādas dzimtas viņš pieder. Katrs romietis zināja un lepojās ar saviem priekšgājējiem – ciltstēvu, tradīcijām un kultu. Ģimenes galva bija – tēvs. Viņam bija pakļauti visi cilvēki, kuri piederēja pie mājas saimes. Pater familias jeb mājastēva vara bija neierobežota. Viņš varēja savus bērnus pārdot verdzībā, apprecināt, izšķirt, konfiscēt viņu īpašumu un pat nogalināt, šādu rīcību senajā Romā uzskatīja pat par skaistu. Parasti gan tūdaļ pēc bērna dzimšanas ģimene izlēma, vai bērnu audzināt vai ne. Negatīva lēmuma gadījumā bērnu aiznesa uz īpašu šim nolūkam iekārtotu vietu, kur jaundzimušos pameta. Piedzimt antīkajā pasaulē nozīmēja - tikt pakļautam neskaitāmām briesmām, jo cilvēka dzīvības vērtība bija niecīga. Tomēr ar laiku tēva vara mazinājās, viņš vairs nevarēja lemt par bērnu dzīvību un brīvību. Mainījās arī sabiedrības attieksme pret bērniem un dzīvību Lielā mērā to ietekmēja kristīgā baznīca - juridisku izpausmi tā ieguva sestajā gadsimtā, kad Romas imperators Justiniāns ar likumu aizliedza abortus un bērnu nogalināšanu. Dēli saņēma mantošanā daļu no ģimenes īpašuma. Ar laiku arī sievietes loma sabiedrībā pieauga. Viņas vairs nebija tik atkarīgas no vīriem. Stājoties laulībā sieva nezaudēja savu īpašumu, viņa bija finansiāli neatkarīgas no vīra. Arvien biežāk tika šķirtas laulības, visai bieži laulību šķiršanu ierosināja tieši sievietes. Sievietes tāpat kā vīrieši izgāja sabiedrībā, apmeklēja teātri, piedalījās svētkos, bija atļauts pat uzstāties tiesā kā lieciniecei. Tomēr sievietēm nebija politisku un tiesisku tiesību.…
