Secinājumi
Romas valsts, dažādās formās, sākumā kā ķēniņvalsts, tad kā republika un beidzot savu dzīvi kā impērija bija ļoti daudz karojusi, izcīnījusi dižas uzvaras un cietusi smagas sakāves, bet ar ļoti lielu neatlaidību un spītību ir cēlusies augšā, atkopusies un beigās ceļos lika nostāties arī saviem pretiniekiem, tā tas notika ar kartāgiešiem, tā tas bija arī ar galliem. Cīņā ar Samnītiem Roma cīnījās par tiesībām būt pašai, Marija cīņa ar kimbriem un teitoņiem bija cīņa par romiešu kultūru, bet karš ar Kartāgu bija karš par tā laika pasauli. Manuprāt, tieši romiešu raksturu var saukt par vienu no galvenajiem romiešu panākumu atslēgām, kā to pierādīja vēsture, Roma nebija neuzvarama, tā arī zaudēja Kannas vēlāk Teitoburgas meža sagrāve pierādīja, to, ka Roma var saņemt sitienu, bet mūžīgais dzinējs būt pirmajam, sevi apliecināt padarīja Romu par to kas tā bija.
Kas attiecas uz romiešu karamākslas panākumu iemesliem tad, manuprāt, varētu uzdalīt 3 galvenos iemeslus:
1. Skaldi un valdi politika
2. Adoptācija un pielāgošanās
3. Dzelzs disciplīna un smagi treniņi
Romieši saprata, ka daudz ko var panākt ar leģionu spēku, bet vēl vairāk ar diplomātijas palīdzību, leģionā pat bija speciāls „karavīrs” parlamentārijs, kura uzdevums bija slēgt diplomātiska rakstura līgumus un vienošanās. Bieži vien bija tā, ka vietās kur leģioniem būtu jāizcīna smagas cīņas par teritorijas pakļaušanu, netika izlieta gandrīz neviena asins pile. Romas senatori zem dažādiem iemesliem iejaucās citu valstu politiskajā dzīvē, šķeļot valdību vienprātību un solidaritāti cīņā pret ārējo pretinieku, kā arī jaucot pilsoņiem sapratni kurš ir labais Roma vai viņu valsts pārvalde, tie manāmi mazināja pretošanās spējas teritorijā, kuru Roma bija iekārojusi.
Spēja objektīvi novērtēt savus trumpjus un saprast savus trūkumus palīdzēja Romai militārās taktikas un organizācijas ziņā sasniegt praktiski ideālo karaspēka dalījumu un plānojumu. Saprotams ir viens, ka Roma ar saviem sākotnējiem falangu leģioniem nekad neieņemtu un nepakļautu sev tik daudz teritoriju un tautu kā tai tas izdevās. Tas kāds izveidojās leģionāra standarts pēc Marija reformas, kad visi karavīri saņēma vienotu ekipējumu un bruņojumu bija kā kara trofeju parāda. Šķēps, ko pirms cīņas svieda leģionārs – pilums, tika aizgūts no samnitiem, īsais zobens – gladiuss bija pārņemts pēc cīņām ar spāņu ciltīm, aizsarg ķivere – no gallu ciltīm, bruņas, vairogs, leģionāra tēls, flote, bet pa lielai daļai pat kultūra – to visu viņi paņēma no grieķiem, bet kaut arī tieši neesot pazīstami, no asīriešiem profesionālās armijas ideju. Redzot savā priekšā romiešu leģionāru mēs saprotam, ka itin viss, kas ir viņa mugurā ir nav viņa izgudrots, bet ir iekaroto tautu trofejas, tikai ekipējums nespēj dot panākumus un sapratni par to kā to izmantot, tāpēc romiešiem dabiski piemītošais prakticisms un pragmatisms kara jomā bija pat ļoti noderīgs, pret jebkuru pretinieku viņi atrada pretlīdzekli. Karojot ar dažādām tautām, kas bija dažādas pēc savām kulturālajām un mentālajām īpašībām tāpēc Roma gan mācīja, gan mācījās.
Leģionāru sagatavotībai Romas armijā vienmēr tika pievērsta liela uzmanība, kas tika papildināta ar dzelžainu disciplīnu un bezierunu pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Vēl republikas laikā ieaudzinātās īpašības: nekad nebēgt, cīnīties līdz pēdējam un patriotisms, saplūstot kopā radīja paklausīgu un uzticamu karavīru. Kas attiecas tīri uz praktisko sagatavošanu cīņai, tad tā bija ļoti smaga, bet paši leģionāri apzinājās to nozīmīgumu. Romiešu karavīri arī zināja, ka esot mazi un vārgi fiziskajā salīdzinājumā ar barbariem tie ir tikai kopā ar neatlaidīgu, saskaņotu darbu var uzvarēt pretinieku, bet nemitīga propaganda par romiešu pārākumu pār barbariem nodrošināja tiem vismaz morālu uzvaru pār pretinieku pat pirms cīņas.
…
