Romiešu tiesību vēsture

Tiesību sistēmā valststiesības ieņem pirmo vietu, jo regulē sabiedriskās attiecības, kurās tiek īstenota valsts vara. Tās noteic valsts pārvaldes formu, valsts iekārtu, valsts institūciju kompetenci, iedzīvotāju tiesisko stāvokli. [4]
Romas valsts veidojās pakāpeniski un gadsimtiem ilgi. Tāpēc valststiesības jāiztirzā atbilstoši Romas valsts galvenajiem attīstības posmiem.
Romiešu jurists Domitijs Ulpiāns mūsu ēras III gadsimtā formulējis publisko resp. Valststiesību un privāto resp. civilo tiesību būtību un atšķirību. Pēc Ulpiāna uzskata, publiskās tiesības ir tās, kas attiecas uz Romas valsts lietām, bet privātās tiesību attiecas uz atsevišķu personu interesēm.
Publiskās tiesības ir valsts un starptautiskās, administratīvās un finansu, kriminālās un procesuālās tiesības. Privāttiesības – ir civiltiesības.
Atgriežoties pie romiešu valststiesībām, jāievēro, ka monarhijas laikā juristi izstrādāja teritoriju, lai juridiski pamatotu patvaldību. Ulpiāns, piemēram, izvirzija tēzi, ka valdnieks-princeps nav pakļauts likumiem: princeps legibus solūtus, kā arī apgalvoja, ka valdnieka varai ir likuma spēks, jo tauta viņam esot nodevusi savu varu.
Šie patvaldības pamatojumi uzņemti arī Corpus Iuris Civilis, ko viduslaikos recipēja vairākas Eiropas valstis. Eiropas valstu monarhi savos absolūtisma tīkojumos uz to balstījās.
Par Romas valsts satversmi varam runāt galvenokārt materiālā nozīmē pēc attīstības posmiem:
1)Romas valsts veidošanās jeb ķēniņu laikmets (VII-V gs. p. m. ē.);

2)Republikas laikmets (IV-I gs. p. m. ē.);…