3.2. Teātris, biedrības
Kritiķis
Un tomēr – pāri visam - aktieris! Un visaugstākajā vietā – Dace Akmentiņa. No Rīgas Latviešu biedrības koristes viņa kļuva par aktrisi tajā pašā laikā, kad Rūdolfs Blaumanis stājās vācu avīzes latviešu teātra referenta amatā. Un divdesmitčetrgadīgais kritiķis uzreiz pamana gados ne vairs tik jauno, teju teju trīsdesmit gadu slieksni sasniegušo, bet dvēseliski apbrīnojami jauno un dzidro talantu. Citkārt bargais un ironiskais tiesas spriedējs nekad nepalaiž garām izdevību viņai veltīt labus vārdus un izcelt citu vidū.
Atzinis H. Neierta Ganu meita kopumā par labu iestudējumu, Blaumanis turpina: „Tas, pirmām kārtām, lieku reizi skaidri parādīja, kas par lielisku spēku latviešu teātrī ir Akmentiņas jkdze. Pievilcīgāku un dabiskāku Alpu gani par viņas Eviju pat iedomāties grūti.” (1891.g.2.okt.) Līdzīgas uzslavas turpinās. Dace Akmentiņa ir izvirzījusies par neapstrīdamu galveno lomu tēlotāju, kas daļēji spēj glābt pat vājus iestudējumus, kuru pamatā ir vēl vājākas lugas.
Beidzot pienāk pirmie izcilākie notikumi latviešu dramaturģijā un teātrī – 1893. gada 7.novembrī pirmizrādi piedzīvo Blaumaņa Pazudušais dēls, 1894. gada 19.janvārī – Aspazijas Vaidelote. Dace Akmentiņa ir attiecīgi Ilze un Mirdza. Par savas lugas varoni Blaumanis, protams, neko publiski rakstīt nevar, toties otrajā gadījumā parastā jūsma pārvērtusies divdabīgā spriedumā: „Ārkārtīgi spirgta un taisni apburoši piemīlīga Akmentiņas jkdze tēlojumā bija mīlas jausmu un alku pārņemta ķēniņmeita, atraidītas sievietes kaisles uzliesmojumiem aktrisei tomēr pietrūka izteiksmes līdzekļu.”
…