Rūdolfa Blaumaņa biogrāfija.
Prozaiķis un dramaturgs. R. Blaumanis dzimis Vidzemē, Ērgļu muižā. Mācījies Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā (1875-1881). Pirmā publikācija 1882. gadā vācu valodā. Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis (1885-1887). Pēc tēva nāves no 1894. gadā periodiski dzīvojis gan vecāku mājās Ērgļu pagasta “Brakos”, gan Rīgā, kur strādājis preses izdevumos “Zeitung für Stadt und Land”, “Mājas Viesis”, “Dienas Lapa”, “Latvija”, izņemot 1902.-1903. gadu, kad vadījis latviešu laikraksta “Pēterburgas Avīzes” satīras pielikumu “Purva malā” Pēterburgā. 1907. gada vasarā uzliesmo tuberkuloze. Miris 1908. gadā Somijā, Takaharju (tag. Punkaharju) sanatorijā.
“Brakos” 1959. gadā iekārtots R. Blaumaņa memoriālais muzejs. Pēc R. Blaumaņa darbiem veidotas kinofilmas “Salna pavasarī” (1955), “Purva bridējs” (1966), “Nāves ēnā” (1971), “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982), “Indrāni” (1991).
Rūdolfs Blaumanis (1863-1908) ir stāstniecības reālpsiholoģiskā virziena pamatlicējs. Viņa literāta darbības kulminācija bija 19. gadsimta 90. gados. Blaumanis likvidēja problēmu par to, vai Latvijā - neaizmirsīsim, ka Latvija joprojām bija gan Krievijas impērijas, gan Eiropas province, - vispār var pastāvēt "lielā" literatūra. Turklāt Blaumanis pirmais formulēja slēdzienu, pie kura lemts nonākt katras tautas literatūrai un arī katram rakstniekam. Kādā vēstulē viņš rakstīja: "Nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari."
Blaumaņa literārais mantojums ir plašs un daudzpusīgs. Visu mūžu darbojies žurnālistikā, viņš daudz rakstīja feļetonus un satīriskus pastāstiņus; viņš strādāja dramaturģijā, sacerēja arī diezgan viduvējus dzejoļus, taču nozīmīgākā Blaumaņa daiļrades daļa - tie ir aptuveni desmit stāsti, tostarp "Pērkona negaiss" (1887), "Raudupiete" (1889), "Salna pavasarī", "Purva bridējs" (abi 1898), "Andriksons", "Nāves ēnā" (abi 1899) un daži citi, bez kuriem latviešu literatūra nav iedomājama.
Blaumaņa galvenais nopelns: viņš atbrīvoja prozu no pārlieku uzbāzīgā autora klātbūtnes - tā autora, kuram patīk pamācīt, kas ir "labs" un kas - "slikts" (šim nolūkam parasti ņemot talkā Bībeli), un burtiski terorizēt nabaga nevainīgo lasītāju ar savām "idejām". Blaumaņa stāstos literatūra tiecās sevī ieraudzīt literatūru, nevis ētisku komentāru dažādām sadzīviskām situācijām. Blaumaņa vēstījums ir vēsi objektivizēts: viņu interesē fakts, notikums un psiholoģiskās kolīzijas, kas ar to saistītas. Iespējams, tolaik šāds skatījums varēja likties mazliet skandalozs - īpaši tas sakāms par stāstu "Raudupiete". Tajā stāstīts par padzīvojušo, bagāto un kaislību izmocīto atraitni Raudupieti, kura iemīl trūcīgo, toties jauno puisi Kārli. Raudupiete pat atļaujas Kārli bildināt; viņš izvairās no noteiktas atbildes, un Raudupiete nonāk pie slēdziena, ka vienīgais šķērslis laimīgajai kopdzīvei ir Matīsiņš, viņas dēls no iepriekšējās laulības.
…
