Ģenerālinspekcijas darbības pirmajos mēnešos vācu SS vadība tai bija piekomandējusi kā pastāvīgo ģenerālinspekcijas štāba priekšnieka vietnieku SS standartenfīreru Teiermanu. Viņš bija baltvācietis, kuram latviešu tautas mentalitāte un vietējie apstākļi nebija sveši, viņš labi pārvaldīja latviešu valodu, un sadarbība ar viņu bija laba. kad 1944. gada oktobra beigās standartenfīreru Teiermanu pārcēla uz citu dienesta vietu, vācu vadība jaunu štāba priekšnieka vietnieku vairs neiecēla. Tas liek domāt, ka vācu vadība sākumā leģiona ģenerālinspektoram ne visai uzticējās.1
Īsi pirms Rīgas krišanas lielinieku rokās ģenerālinspekciju pārvietoja uz Liepāju. Ģenerālis Bangerskis ar saviem tuvākiem līdzstrādniekiem atstāja Rīgu 1944. gada 10. oktobra rītā. 1944. gada oktobra beigās ģenerālinspekciju pārvietoja pa jūras ceļu uz Dancigu.
Kad 1945. gada janvāra beigās, pēc vācu frontes pārraušanas Vislas upes lokā, lielinieki tuvojās Dancigai, ģenerālinspektora štābu pārvietoja uz Gistrovu Meklenburgā, no kurienes tas aprīļa beigās pārcēlās uz Lībeku.
1945. gada 2. maijā Lībekā iesoļoja angļu karaspēks, un ar šo dienu leģiona ģenerālinspekcija izbeidza savu darbību.
Tomēr arī turpmāk ģenerālis Bangerskis savu galveno uzdevumu redzēja gādībā par latviešu karavīriem, palikdams uzticīgs šai savas darbības vadzvaigznei arī pēc karavīra ietērpa novilkšanas, savu tuvāko līdzdarbinieku atbalstīts, viņš turpināja rūpēties ne tikai par bijušajiem leģionāriem, bet arī par latviešu bēgļiem. …