Man laime ir būt veselai. Kad esmu paēdusi un aprūpēta un blakus ir kāds, kas mani mīl. Esmu laimīga kad esmu kopā ar savu ģimeni vai draugiem. Esmu laimīga kad maniem mīļajiem cilvēkiem viss ir kārtība. Tomēr cilvēku priekšstati par laimi var būt diezgan atšķirīgi. Rūdolfa Blaumaņa daiļdarbos cilvēki meklē laimi gan bagātībā, gan mīlestībā.
R. Blaumaņa daiļdarbos vecāki ļoti mīl savus bērnus un uzskata, ka viņu bērni būs patiesi laimīgi tikai tad kad dzīvos pārticībā. Vecāki domā, ka laim nevar atrast plikā mīlestībā. Tieši tā domā vecais Ābrams Blaumaņa lugā „Skroderdienas Silmačos”, kurš aiz mīlestības pret dēlu grib viņam atrast bagātu sievu, jo tikai tad dēls būs laimīgs.
„labu tik prieks tevis pasa
Vecais tatte tiesam grib.
Re! Tai skuķei nav ne grasa,
Tikai plika mīlestib. „
Blaumaņa daiļdarbos vecāki vispār mīlestību neredz kā argumentu laimei. Viņuprāt laime slēpjas mantā.
Arī Blaumaņa novelē „Purva bridējs” Kristīnes mamma visādi cenšas pasargāt Kristīni no nabagā Edgara, kuru Kristīne ļoti mīl, bet kuram ir nelāgs paradums dzert un uzdzīvot. Vešeriene domā, ka Kristīne laimīga būs tikai ar bagāto Akmentiņu.
„Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu. Es jau cita nekā negribu kā vienīgi tavu laimi.”
„Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.”
Jaunieši arī domā par savu materiālo laimes nodrošinājumu, bet parasti tas paliek otrā plānā aiz mīlestības. Piemēram, Kristīne lieliski apzinājās, ka Edgars ir pļēgurs un žūpa, un ka ar viņu kopā viņa nebūs laimīga, bet tomēr beigās, manuprāt, viņa klausa sirdij un paliek kopā ar Edgaru.
„Agrāk, kad viņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bet tagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt... es pate nezinu! Vai tās ir viņa palaidnības? Tas tak nevar būt. Es tak neesmu traka... Un tomēr atkal: jo vairāk viņā klenderē, jo vairāk man viņa žēl. Man gribas ar visu varu viņu dabūt uz ceļa... …