A. Vilsons savā grāmatā raksta, ka Rūdolfs Blaumanis ir viens no labākajiem latviešu vārda mākslas meistariem, viens no mūsu nacionālās kultūras redzamākajiem pārstāvjiem. Kas, manuprāt, ir visprecīzākais apzīmējums viņa daiļdarbu meistarībai.
Es izvēlējos rakstīt par Blaumaņa noveli „Raudupiete”, jo uzskatīju, ka viņš ir izcils latviešu novelists un liels ir viņa ieguldījums latviešu daiļliteratūrā tieši šajā žanrā. Manuprāt, šis darbs pauž dziļu pārliecību par viena cilvēka dzīvi, kurš tomēr nerod laimi uz šīs zemes un pamet to ar dziļu rūgtumu dvēselē. Likteņa pavērsieni kādus izspēlē Blaumanis „Raudupietē” liek apjaust to, ka dzīve nav tik proporcionāli saskaņota, kādu to vēlētos redzēt mēs. Autors ir spējis izcelt galvenās varones gan pozitīvās, gan negatīvās īpašības. Redzēt tās dažādos aspektos, izjust un just līdzi.
Dziļu pārliecību pauž viņa dramatiskums, kas ir saskatāms ne tikai šajā darbā, bet arī tādos kā „Nāves ēnā”, „Pazudušais dēls” u.c., kas ir ievērības cienīgi.
Savas dzīves gaitas sāka nākošais lielais reālists un zemnieku dzīves notēlotājs Rūdolfs Blaumanis, kurš dzimis 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižā (tagadēja Ērgļu rajonā).
Blaumaņa tēvs Matīss (1822 – 1894) bija muižas pavārs, jau labi gados un lēnas dabas. Blaumanis savu tēvu ir atainojis vairākos savos darbos. Piemēram, novelē „Nāves ēnā” vecā Dalda tēlu viņš ir raksturojis gluži kā savu tēvu – klusā sirsnība, lēnas dabas un citas rakstura īpašības.
Rūdolfa māte Karlīne Blaumane (dzimusi Šuberga) (1838 – 1917) bija enerģiska un dzīvesprieka pilna. Viņai arī bija liela nozīme Blaumaņa daiļrades attīstība – viņš mēdza viņai lasīt priekšā savus tikko uzrakstītos darbus, kā arī nozīme bija to tālākai veidošanai, it īpaši valodas ziņā, jo Rūdolfs bija mācījies tikai vācu skolā un līdz 1898. gadam strādājis tikai pie vāciešiem. Izrādās, ka māte esot ļoti spēcīgs kritiķis Rūdolfam, pat veseli skati lugās tika pārlaboti pēc viņas domām un viedokļa. …
