5. PAZUDUŠĀ DĒLA TĒLS
Latviešu literatūras klasikā īpaši populārs izceļams pazudušais dēls no Bībeles Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas. Kādam bagātniekam divi dēli. Jaunākais savāc savu mantas daļu un dodas pasaulē, kur to izšķiež. Kad bads, pazemojumi un pagrimums klāt, dēls pārrodas mājās. Tēvam dēla atgriešanās šķiet labs iemesls labi barota teļa nokaušanai, bet viņa vecākais dēls domā savādāk. Tēvs atbild, ka tagad jālīksmojas, „jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas ev. 15:32)
Šī sižeta popularitātes iemeslus mūsu kultūrā var meklēt latviešu inteliģences pirmajās paaudzēs, kur no lauku sētām nākušie devās jaunu ideju medībās, bet pēc tam meklēja atpakaļceļu uz mājām, kļūdami par „pazudušajiem dēliem”. Šis tēls gan sevī ietver ne tikai aiziešanu, bet arī atgriešanos, kas dažādi transformēta latviešu literatūrā. Agrīnāko darbu „dēls” ir bībeliskāks – tuvs iepriekš apskatītajam. Pazemība, kas ir kristīgās grēku nožēlas priekšnoteikums.
Pazudušais dēls” – no paaudzes paaudzē dzīvo Bībelē rakstītā leģendā par šo noklīdušo tēva dēlu, kurš atgriežas, nožēlā noliecot galvu. Un tieši par pazudušā dēla atgriešanos tēvs priecājas vairāk kā par mājās palikušo labo un kārtīgo dēlu. Un ik pa brīdim literatūrā un mākslā atrodas kāds cilvēks, kurš “pazudušā dēla” tēmu izvērš savā daiļradē.
„Tā tas nu reiz ir – pazudušā dēla atgriešanās allaž iespaidīgāka un saistošāka nekā rātnuļa lēnā uzstrādāšanās.” ( Anšlavs Eglītis)
Rembranta gleznojums “Pazudušā dēla atgriešanās
Lugu „Pazudušais dēls” R.Blaumanis raksta „Brakos”. Pats studē vācu drāmas teorijas pamatlicēja Gustava Freitāga darbu „ Drāmas tehnika” (1863)
„Rakstot „Pazudušo dēlu” Blaumanis ievērojis Freitāga mācību, ka tēlu savstarpējās attiecības jāveido tā, lai galvenā varoņa rīcība iekustinātu vērā ņemamus pretspēkus, ka šīs sadursmes jāapveino noteiktā sistēmā, jāatmet viss nejaušais un jāpastiprina tie momenti, kuri var saasināt cīņu” („Blaumanis tuvplānā” 109.lpp.)
…
