Rundāles pils

Run­dā­les pils

Šai pi­lij, tā­pat kā vi­siem sa­rež­ģī­tiem cil­vē­ku ro­ku da­ri­nā­ju­miem, ir bi­ju­si rai­bum rai­ba vēs­tu­re …un ne vien 20. gad­sim­ta pē­dē­jā ce­turk­snī, kas ko­pu­mā ir ti­kai des­mi­tā da­ļa no va­re­nās cel­tnes mū­ža. Uz­plau­ku­ma pe­ri­odi bi­ju­ši īsi. Lep­nā pils ti­kai da­žus ga­dus pil­dī­ja to uz­de­vu­mu,kam tā bi­ja cel­ta,- būt par her­co­ga Ern­sta Jo­ha­na va­sa­ras re­zi­den­ci. Pēc ve­cā her­co­ga nā­ves Run­dā­les pi­lī pie­klu­sa gal­ma dzī­ves kņa­da: her­cogs Pē­te­ris Bī­rons Run­dā­lē uz­tu­rē­jās re­ti. 1795. ga­dā līdz ar Kur­ze­mes pie­vie­no­ša­nu Krie­vi­jai pie­nā­ca gals ma­zās val­sti­ņas īsa­jam un efe­mē­ra­jam mo­nar­his­tis­ka­jam spo­žu­mam. 19. gad­sim­ta sā­ku­mā, kņa­za Pla­to­na Zu­bo­va dzī­ves lai­kā, pils uz brī­di at­kal mo­dās augst­ma­nī­gam dzī­ves­vei­dam, lai drīz pēc tam – 1812. ga­da ka­rā da­bū­tu pir­mo lie­lā­ko trie­cie­nu sa­vā mū­žā. Iz­de­mo­lē­tā pils gan ti­ka at­jau­no­ta, ta­ču pēc P. Zu­bo­va nā­ves 1822. ga­dā, kad tā pār­gā­ja grā­fu Šu­va­lo­vu īpa­šu­mā, at­kal ie­mi­ga gan­drīz vai uz simt ga­diem. Tuk­šo, no­slē­pu­mai­no pi­li sev par ska­tu­vi nu va­rē­ja iz­man­tot spo­ki: ne vel­ti le­ģen­das par Bal­to un Mel­no dā­mu dzi­mu­šas ne­vis dzī­ves­prie­cī­ga­jā her­co­gu lai­kā, bet gan 19. gad­sim­ta ot­ra­jā pus­ē. Tad nā­ca pirm­ā pa­sau­les ka­ra pos­tī­ju­mi, kas apo­teo­zi sa­snie­dza 1919. ga­dā. No­lais­tī­ba, bez­ce­rī­bas un ce­rī­bu sa­jau­kums 20. ga­dos, pils un tās ap­kār­tnes res­tau­rā­ci­jas sā­kums. 1933. ga­dā, kad tā pir­mo­reiz kļūst par mu­ze­ju. Ot­rais pa­sau­les karš pār­trau­ca pils at­jau­no­ša­nu, 40. ga­dos tās zā­lēs ie­rī­ko­ja grau­du no­lik­ta­vu, uz par­ke­ta sa­bē­ra slap­ju la­bī­bu.
1963. ga­dā ie­ce­rot pils at­jau­no­ša­nu, kas to­reiz vi­siem li­kās glu­ži ne­re­āla. To­reiz, kad res­tau­rā­ci­jas ide­jas vēl dzī­vo­ja ti­kai ie­ce­rēs, vai­rāk uz­ma­nī­bas va­rē­ja vel­tīt pils vēs­tu­res iz­pē­tei, eks­po­nā­tu vāk­ša­nai, kā arī pār­do­mām par la­bas res­tau­rā­ci­jas mēr­ķiem un lī­dzek­ļiem. 60. ga­dos mu­zejs bi­ja neiz­sa­kā­mi na­ba­dzīgs. To­laik māk­slas dar­bu ie­pir­kša­nai at­vē­lē­ja ti­kai 300 rub­ļu ga­dā. Tā­pēc nā­cās at­teik­ties no iz­ci­liem māk­slas dar­biem, it īpa­ši no dau­dziem lie­tiš­ķās māk­slas da­ri­nā­ju­miem. …