Bērni attīstās, viņiem ir vajadzīgs laiks. Katrs bērns to dara savā individuālā tempā, taču attīstība nav tikai nepārtraukta soļošana uz priekšu vien, attīstība līdzinās nepārtrauktai kustībai uz augšu un uz priekšu, tikai atskatoties, kad bērni jau ir izauguši lieli. Ja esam audzināšanas procesā, tur noteikti sastopama arī stāvēšana uz vietas un kāpšanās atpakaļ, aizture un attīstības gaitas palēlināšanās.
Dzīves ceļš sākas ar pirmo soli, dažiem bērniem sanāk vairāk soļu, dažiem mazāk, daži veic lielus lēcienus attīstībā, citi mazākus, daži pārvietojas ar septiņjūdžu zābakiem, citi iet sīkiem solīšiem. Cēloņi ir gan kompleksi, gan daudzveidīgi. Gadās, ka bērni nāk pasaulē ar nelieliem neiroloģiskiem un ģenētiskiem defektiem, daži pārvar nelielās disfunkcijas, spēj iemācīties ar tām pieņemami dzīvot tālāk. Savukārt citiem bērniem jādzīvo krīzes apstākļos, kas organiskās problēmas vēl vairāk pastiprina. Vieni aug tādā sociālā un ģimeniskā vidē, kas veicina attīstību, citi iepazīst vidi, kura kavē dzīvei svarīgus procesus.[4.111]
Bērni ar īpašām vajadzībām ir dzīvojuši visos laikos. Fragmentāri par viņu eksistenci mēs varam uzzināt gan no Bībeles tekstiem, gan no vēsturiskiem avotiem par Romas impēriju un citās valstīs valdošo attieksmi pret bērniem invalīdiem, arī no daiļliteratūras. Pārsteidzoši ir tas, ka vēl 17. gs. Ķīnas impērijā bērnus ar redzamiem defektiem pameta aiz pilsētas sienām dzīvnieku saplosīšanai vai garāmgājēju labvēlībai.
Zināms , ka pirmie sistemātiskie mēģinājumi mācīt bērnus ar īpašām vajadzībām meklējami tikai 18.gs.
Latvijā pirmā speciālā skola kurlmēmiem bērniem nodibinājās 1839.gadā, bet skola neredzīgajiem – 1872.gadā. [5]
19.gs. pedagogu un dažu ārstu vidū parādījās interese par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Progresīvākie mediķi sāka apvienot bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem īpašās patversmēs. Te jāpiemin M. Montesori (1870-1952) , kura strādājot par ārsta asistenti Universitātes klīnikā (1897) nodarbojās ar garīgi atpalikušu (idiotu) bērnu psiholoģijas zinātnisko izpēti, bet vēlāk (1899) uzsāka patstāvīgu ārsta praksi. Viņa studēja psiholoģiju un pedagoģisko darbību, sāka 1898.gadā Turīnā, bet pirmais Montesori bērnunams tika atklāts Romas sociālās dzīves degpunktā 1907.gadā.
Strādājot klīnikā, viņa nonāca saskarē ar plānprātīgu bērnu kopšanu un reiz, novērojot šādu bērnu rīcību, zināmā mērā pretēji tā laika uzskatiem secināja, ka šo bērnu problēma drīzāk ir pedagoģiska, nekā medicīniska, ka šiem bērniem vispirms nepieciešama pedagoģiska palīdzība.Šīs atsevišķās situācijas novērojums un atziņa tiek uzlūkota par Montesori pedagoģijas dzimšanas brīdi. [1.68]
20.gadsimta 60. – 70. gados (sociālistiskā bloka valstīs līdz pat 90.gadiem) bērnus ar īpašām vajadzībām ilgstoši atdalīja (segregēja) no pārējiem sava vecuma bērniem, kā arī no sabiedrības kopumā. Tikai sabrūkot Padomju iekārtai, bērni invalīdi savu vecāku pavadībā iznāca no mājām un parādījās atklātā sabiedrībā. Visu citu jautājumu vidū arvien asāka kļuva nostādne par īpašo bērnu vienlīdzīgajām tiesībām uz izglītību atbilstoši viņu spējām un sekmīgu integrāciju vispārizglītojošās skolās. Līdzīgi kā citās socialistiskās iekārtas valstīs, līdz pat valstiskās neatkarības atgūšanai, pirmsskolas vecuma bērni ar īpašām vajadzībām galvenokārt uzturējās mājās vai institucionālās iestādēs, skolas vecumā – speciālajās skolās.
1991. gadā tiek veidotas speciālās klases ( vēlāk sauktas par integratīvajām klasēm) vispārizglītojošo skolu paspārnē.[5]…
