Sabiedrība un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Evija Zvanberga, darba vadītāja Lubānas vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Karina Evalda.
Darbā analizēts – Kā cilvēki ar īpašām vajadzībām iekļaujas sabiedrībā. Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kā dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Darba mērķis: izpētīt, kāda ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Darba uzdevumi:
1)uzzināt, kā sabiedrība izturas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,
2)noskaidrot, kādos apstākļos dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām,
3)iepazīties ar publikācijām avīzēs un internetā, grāmatās rakstītajā par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,
4)uzrakstīt pētījumu par to, kā cilvēki ar īpašām vajadzībām jūtas mūsdienu sabiedrībā.
Pētījumā secināts, ka sabiedrība neizturas labvēlīgi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un nevēlas viņus pieņemt un izturēties pret viņiem kā pret parastiem cilvēkiem. Invalīdiem nav izveidota piemērota vide sabiedriskās vietās ne pilsētās, ne laukos, lai viņu dzīves kvalitāte neciestu šo cilvēku īpašo vajadzību dēļ.
Darba tēma: „Sabiedrība un cilvēki ar īpašām vajadzībām.”
Šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka tā ir aktuāla. Aizvien vairāk lasām presē un uzzinām, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir grūti pārvietoties gan pilsētās, gan laukos, ka valsts viņiem maz palīdz. Šī tēma man ir tuva.
Darba mērķis: izpētīt, kāda ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Darba uzdevumi:
1)uzzināt, kā sabiedrība izturas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,
2)noskaidrot, kādos apstākļos dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām,
3)iepazīties ar publikācijām laikrakstos un internetā, grāmatās rakstītajā par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,
4)uzrakstīt pētījumu par to, kā cilvēki ar īpašām vajadzībām jūtas mūsdienu sabiedrībā.
Hipotēze: cilvēki ar īpašām vajadzībām ir atstumti no sabiedrības.
Darbā izmantotās metodes: laikrakstu un interneta publikāciju analīze, grāmatās rakstītā analīze, anketas un aptaujas.
Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko un psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un kopt sevi. Bet cilvēks ar invaliditāti ir persona, kurai ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība.[8., 4]
Invalīdus iedala četrās grupās – cilvēki ar dzirdes traucējumiem, cilvēki ar redzes traucējumiem, cilvēki ar kustību traucējumiem, cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem.
Garīgā atpalicība parasti saistās ar smadzeņu bojājumiem. Ir iedzimti, grūtniecības vai dzemdību laikā, vai vēlāk iegūti smadzeņu bojājumi.
Kustību traucējumi var būt iedzimti, tos var iegūt avāriju vai traumu rezultātā, kā arī smagu slimību rezultātā. Līdzīgi ir ar redzes un dzirdes traucējumiem.
Visbiežāk cilvēki ar invaliditāti dzīvo speciālās aprūpes iestādēs. Termins speciālās aprūpes iestādes attiecas uz vienu vai vairākām ēkām, kas atdalītas no apkārtējās vides un kurās daudzi cilvēki dzīvo kopā, sadalīti diagnostiskās grupās. Cilvēkiem, kam ir garīga rakstura attīstības un citi funkciju traucējumi, paredzētās aprūpes iestādes mēdz saukt par speciālajām internātskolām, sociālās aprūpes centriem vai pansionātiem.…
