Sabiedrisko kustību loma Latvijas neatkarības atgūšanas procesā

Literatūrā sastopamas vairākas sabiedrisko kustību definīcijas, taču šis referāts balstīsies uz Zviedrijā izveidoto modeli, saskaņā ar kuru sabiedriskās kustības jeb tautas kustības, atbilst šādiem 9 kritērijiem:
- ideoloģiskās saknes – kustības programma sakņojas ideoloģijā, kas skar cilvēku dzīves un sabiedrības pārveidošanu;
- biedrošanās brīvība – kļūt par biedru vai ne ir katra brīva izvēle, bet tajā pat laikā katram tiek dota šī iespēja;
- integritāte – kustība ir neatkarīga no varas un biznesa struktūrām;
- ilglaicīgums – kustība ir nepārtraukts fenomens, kas vienmēr ir nomodā par tautas interesēm;
- iekšējā demokrātija – kustībai ir demokrātiska struktūra;
- biedru skaits – tikai tad, ja liela iedzīvotāju daļa ir tās biedri vai atbalstītāji, kāda kustība var tikt uzskatīta par tautas kustību;
- ģeogrāfiskā izplatība – kustībai jādarbojas visās valsts daļās – ja aktivitātes koncentrētas noteiktā rajonā, nevar runāt par tautas kustību;
- sociālā būtība – kustībai jābūt tikšanās vietām, kur tās biedri var pārrunāt jautājumus, kas viņus interesē, ideoloģiski izglītoties un socializēties;
- sociālās izmaiņas – griba izmainīt sociālos apstākļus sabiedrības vairākuma interešu vārdā. [1; 11]
Apskatot visus šos kritērijus, var izdarīt secinājumu, ka būtiskāko lomu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā spēlēja pēdējais no tiem – griba izmanīt pastāvošos apstākļus valstī sabiedrības vairākuma interešu vārdā, taču ne tikai sociālos, bet arī ekonomiskos un politiskos, ko lielā mērā nosaka tas, ka pirmās sabiedriskās kustības Latvijā 80 – to gadu beigās, bija politiska rakstura. Latvijas Tautas fronte darbojās ne tikai kā sabiedriska organizācija, bet arī kā politiska partija, piedaloties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās.…