"Trauma" (grieķu val.) - spēji noticis, pārsteidzošs notikums, kurš izjauc līdzsvaru, trauma var būt gan emocionāla, psihiska, gan arī - mehānisks audu bojājums.
Trauma ir miesas bojājums, ko izraisījusi spēcīga enerģijas ietekme (mehāniska, termiska, elektriska, ķīmiska vai staru) vai vitālu elementu nepietiekamība (slīkšana, žņaugšana vai sasalšana). Laika posmam starp ietekmi un traumas rašanos jābūt īsam. Traumas parasti klasificē kā netīšas (radušās nelaimes gadījumu rezultātā) un tīšas (radušās sevis traumēšanas vai cilvēku vardarbības pret citiem cilvēkiem rezultātā).
Saslimstības, nāves gadījumu un invaliditātes kopējā struktūrā traumatismam ir ievērojama vieta. Sadzīves un it īpaši ielu traumu profilakse ir mediķu uzmanības centrā visās pasaules zemēs, šī problēma ir aktuāla arī Latvijā.
Latviešu tautas sakāmvārds ir : "Nelaime nenāk brēkdama." Trauma pārsteidz ar tās pēkšņumu, tā notiek negaidīti. Likumsakarības un cēloņi parādās tikai retrospektīvā. Brīdis, kad notiek trauma, ir dzīves, likteņa spēle ar cilvēku, un ārsti cenšas panākt, lai šī mijiedarbība nebeigtos traģiski. Notikuma līdzdalībnieki un aculiecinieki nereti ir cietušā bērna vecāki, pedagogi, apkārtējie ļaudis, satiksmes dalībnieki, palīdzības sniedzēji. Ir fatāli gadījumi - traģēdijas, kuras novērst nav mūsu spēkos - lidmašīnu katastrofas, smagi satiksmes negadījumi. Tomēr bērnu traumas, kuras ārsti redz ikdienā, ar kurām bērni tiek stacionēti, daudzos gadījumos nebūtu gūtas, ja profilaktiskais, izglītojošais darbs tiktu veikts atbilstošā līmenī. Pediatri, rūpējās par mazajiem pacientiem, intensīvi domājot, kā optimizēt profilakses darbu, lai iespēju robežās samazinātu traumu skaitu. Bet, ja negadījums tomēr noticis, kā pēc iespējas operatīvāk un racionālāk sniegt palīdzību, lai tā būtu maksimāli efektīva.
Maziem bērniem liktenīgas parasti ir agrīnākās stundas, kad viņi ir nomodā, bērnudārza vecuma bērniem - pievakare, lielajiem bērniem - vakara stundas. …
